Ne visi var būt vadītāji

Nereti esmu aizdomājusies par to, ka mums katram zvaigznēs ir ierakstīts, par ko kļūsim, ko dzīvē darīsim. Kādam līdera dotības un visas vadītāja amatam nepieciešamās prasmes un īpašības, šķiet, ieliktas jau šūpulī. Cits tās apgūst ar laiku. Esmu redzējusi uzņēmumu vadītājus un strādājusi pie tādiem priekšniekiem, ka varu viņus tikai apbrīnot – to mīlestību pret darbu, uzņēmību, spēju plānot un organizēt darbus un prasmi vadīt savu komandu. Tā ir liela māka, un ne kurš katrs to spēj. Kā zinām, tad vadītājs bez savas komandas nekas nav. Un tas, kāda ir komanda, cik ļoti ieinteresēti darbinieki ir strādāt, norāda uz to, kāds ir vadītājs. Tam, kurš ir galvenais, jāprot motivēt un iedrošināt savus darbiniekus. Nevis nosodīt un ķircināt par nemācēšanu. Pretējā gadījumā darbiniekam var zust jebkāda vēlme censties vai uzņemties jaunus pienākumus. Studiju laikā strādāju Rīgā – kādā drukātajā medijā. Tā bija vieta, kur augt un attīstīt savas prasmes. Atceros, cik daudz man bija jāstrādā, jāraksta. Bet visspilgtāk atceros to, kā ik dienu vadītāja laboja manis uzrakstīto. Viņa veltīja savu laiku, lai man – parastai studentei – skaidrotu, stāstītu, mācītu. Cik gan asaras tolaik neizlēju, jo šķita, ka nekam nederu. Bet, ja gada sākumā manis pierakstīto lapu pārsvarā klāja sarkanie svītrojumi, tad gada beigās es dzēru šampanieti, jo par kārtējo nodoto rakstu no vadītājas e-pastā saņēmu vēstuli: “Malacis. Labi pastrādāts.” Cik bieži jūs par savu darbu saņemat uzslavas? Aprunājoties par šo tēmu ar draugiem, es secināju, ka šī ir aktuāla problēma daudzos uzņēmumos, jo vadītāji redz slikto, labajam nepievēršot uzmanību. Diemžēl arvien biežāk saprotu, ka ne katrā uzņēmumā ir iespējama izaugsme, jo vadītāji jūtas pārāki, savu padoto idejas norok saknē, neļauj veidot viņiem savu rokrakstu un nedod nepieciešamo atbalstu, kad tas visvairāk vajadzīgs. Galu galā der atcerēties, ka mums katram ir jādara tas, kas padodas, necenšoties kļūt par to, kas neesam.