Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Nākotne ir drošās rokās!

Sandra Trēziņa

Nesen iznāca diskutēt ar saviem jau pieaugušajiem bērniem, vai pasakās un bērniem domātajos mākslas darbos jābūt attēlotam ļaunajam. Viņi izteica domu, ka jaunāko paaudzi jāaudzina pilnīgi bez ļaunuma rādīšanas, pieminēšanas, tātad iznīcinot visu līdz šim radīto literatūru un citus audzināšanai, izglītošanai un izklaidei paredzētos līdzekļus bērniem. Diskusijas gaitā nonācām pie kopīga secinājuma, ka tas tomēr nav iespējams, jo kā gan saprast, kas ir balts, ja nepazīsti melno. Kā apbrīnot saullēktu, ja neesi redzējis vakara krēslu, kā izdzīvot prieka saldmi, ja nezini, kas ir asaru rūgtums? Un kas gan nezina, ka zvaigznes ieraugāmas vien tumsā?

Šī diskusija man lika atkal padomāt ne tikai par mūžīgi aktuālo cīņu starp labo un ļauno, bet arī par paaudžu atšķirībām, par lietām, kas tās vieno un kas šķir. Vēl jau ir dzirdams sakāmais: “Kad mēs augām, tad gan tā nedarīja/negāja.” To savā bērnībā, jaunība dzirdēju es, tagad reizēm gribas pasacīt pašai. Taču ne ar nosodījumu, drīzāk ar pozitīvu apbrīnu. Jaunie ļaudis, kas ir manu bērnu vecumā un jaunāki, manuprāt, nudien pārsvarā ir labi, gudri, mērķtiecīgi, gana pašapzinīgi un paškritiski. Protams, neiztikt bez kāda melnumiņa, katram ir trūkumi, bet, ja salīdzinu, kādi jaunībā bija manas paaudzes cilvēki, vērtējumu skala nudien daudz augstāk pakāpsies par labu jaunajiem.

Saprotams, ka vispirms to redzu savos, māsu un citu radu bērnos. Redzu, cik mērķtiecīgi un drosmīgi viņi veido savu karjeru, pieņem izaicinājumus, ar kādu it kā vieglumu pārvar grūtības, cik atbildīgi un gudri audzina savus bērnus, cik pārdomāti atsakās no vecā, lai vietu dotu jaunām tradīcijām.

Atzīt, ka nākamās paaudzes tevi pārspēj, reizēm nav nemaz tik viegli, bet, ja tas izdodas, vari būt ieguvējs, jo skaudības un nolieguma vietā nāk atzīšana, pieņemšana, prieks. Ar gandarījumu lūkojos uz gados jaunajām kolēģēm, viņu atļaušanos būt pašām, atvērtību, orientēšanos tik daudzās dzīves sfērās, saglabājot mieru un optimistisku skatījumu uz dzīvi.

Vai man skumt, ka esmu piedzimusi par agru? Nē! Mans laiks, manas paaudzes cilvēki, tajā skaitā arī es, esam izauklējuši tik ļoti izdevušos mūsdienu dzīves tālākvirzītājus!”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi