Mums ir vārds

Pati sevi baru, ka nevajag ļoti visu ņemt pie sirds, īpaši jau jautājumos, kur neko nevaru mainīt vai atrisināt, jo tā sev radu tikai lieku nemieru. Bet, kad notiek klaja netaisnība, kad liekas – pasaule sajukusi prātā, no nemierīgajām domām vaļā netikt. Un patiesībā jau katra viena domas un rīcība, ja vēl apvienojas ar līdzīgu domu biedriem, var ietekmēt kādu procesu virzību. To taču redzam ik dienu: sabiedrības viedoklis apturējis pasta nodaļu masveida aizvēršanu, piebremzēta mazo skolu slēgšana, darbinieku streiki panāk sev labvēlīgus risinājumus, iedzīvotāju vēstules un paraksti panāk ceļu salabošanu utt. Ja vēl talkā ņem internetu, sociālos tīklus, mobilās ierīces – nudien panākt un ietekmēt var daudz! Nuja, tas tā savā vidē, mūsu mazajā Latvijā.
Bet kā lai ietekmē to, kas notiek aiz robežām? Ko katrs no mums var darīt, lai apturētu starptautisku slepkavu? Kurš būs tas gudrais vai drosmīgais, kas spēs apturēt cilvēku, kas pastāvīgās bailēs tur ne tikai savu tautu, bet visu pasauli. Nu jau viņš kļuvis tiks drosmīgs, ka slepkavo pilnīgi atklāti un izsaka draudus visiem, kas iebilst viņa slimīgajai pārliecībai par taisnīguma ieviešanu tur, kur pats iedomājas.
Un, vērojot, kā attīstās notikumi Ukrainā, kad jau dzirdēts par kādām slepenām sarkanajām līnijām un vienošanām, par kurām sabiedrībai nestāsta, bet kuru dēļ Ukrainai ļauj noasiņot, patiešām nevar saprast- kā tas var būt. Un ja nu tiešām ir slepenas vienošanās, ja tiek gatavoti scenāriji, pēc kuriem kara iznākums atšķiras no tā, kādu grib Ukraina un it kā atbalsta sabiedrotie, ko tālāk? Kāda būs pasaules attieksme pret Krieviju ar slepkavu tās tronī? Vai tiešām pasaules valstu vadītāji pieņems, ka tas monstrs, mafijas vadonis, kā viņu nosauca noslepkavotā Alekseja Navaļnija atraitne Jūlija, ir līdzvērtīgs viņiem? Veidos diplomātiskās un citas attiecības? Pieņems vizītēs, atskaņojot Krievijas himnu? Saņems viņa roku draudzīgam sveicienam? Ja tā, tad tiešām nesaprotu, kā tādā pasaulē dzīvot.
Tādēļ, kamēr tā vēl nav noticis, katram ir jādara tik, cik vien var izdarīt. Patiešām ticu, ka katrs eiro, katrs zeķu pāris, nemaz nerunājot par automašīnām un citu frontē nepieciešamo, ko nesavtīgi ziedojam, palīdz tam nenotikt un dod signālu arī pārējai pasaulei. Jā, Baltijas valstis, kuras visskaudrāk apzinās notiekošo, ir mazas, mūsu ir maz, bet mums ir vārds, un tas ir jāpasaka, jāatkārto atkal un atkal!