Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Mēs katrs rotājam Latviju

Iveta Rozentāle

Cēsis ir latviska pilsēta, es to izjūtu kā savu pilsētu, savas mājas. Un pat ja es dāvanu – būt latvietei un dzīvot Latvijā – ne vienmēr novērtēju, ir tik labi, ka varu dzīvot brīvā, neatkarīgā valstī un runāt savā valodā. Es lepojos, ka esmu latviete, un, arī audzinot savus bērnus, neapzināti ielieku vērtības, kas ir svarīgas ne tikai man, bet vispār latviešiem. Manuprāt, latvietība ir arī rūpes par saviem bērniem, ģimeni, vietu, kurā dzīvoju. Jo mēs, pieaugušie, rūpēs par bērniem sējam to sēklu ziediem, kas rotās Latviju nākotnē.

Lāčplēša diena un Latvijas dzimšanas diena ir laiks, kad arī ikdienas solī izjūtu latviskumu, savu piederību latviešu tautai un valstij. Mana latviskā sajūta šogad sākās ar pasākumu Jaunās pils tornī, kur man kā žurnālistei bija tas gods būt un piedzīvot, kā cilvēki, kuri brīvības noskaņās to darīja arī pirms 35 gadiem, uzvilka mastā sarkanbaltsarkano karogu. Un brīdī, kad augšup cēlās karogs, mēs visi klusi dziedājām Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Mūsu brīvības un latviskuma simbols plīvoja tik skaisti, apkārt pavērās brīnišķīga rudens ainava, reizē savijās pagātne, tagadne un nākotne, radot saviļņojošu sajūtu. Varbūt tāpēc, ka neesmu lielu pasākumu piekritēja, šajā reizē, kad mūs nebija daudz, sajutu īpašu burvību, kas spilgti paliks atmiņā.

Lāčplēša diena man nav iedomājama bez svecītes nolikšanas Latvijas kontūrā uz Pils parka kāpnēm. Šogad stāstā, kas svētku vakarā tika parādīts uz viena no pils torņiem, uzsvars bija likts tieši uz mūsu bagātību – valodu. Senu, skanīgu un neatkārtojamu. Esot parkā, aizdomājos, cik dažādi ir bijuši brīži un sajūtas, kad esmu nākusi ar savu sveces liesmiņu –tā ir bijusi steigšanās no Rīgas, kur savulaik strādāju, citreiz īpaša būšana kopā ar ģimeni un bērniem, pandēmijas laikā, atnākot uz kluso, pielijušo, bet svecītēm pilno parku, iegūta miera sajūta un apziņa, ka mēs esam kopā pat tad, kad fiziski esam spiesti būt atsevišķi.

To tradīciju aizsāka un turpina mūsu novadnieks Renārs Sproģis ar ģimeni. Un šis piemērs man vienmēr atgādina, cik liela nozīme ir katram cilvēkam, viņa idejām un neatlaidībai. Jo ikviens no mums var kļūt par tradīciju veidotāju un iedvesmu. Mums katram ir tādi iedvesmas cilvēki, un mēs katrs esam iedvesma kādam – savam bērnam, vecākiem, vecvecākiem, draugiem, kolēģiem vai pat plašākai sabiedrībai.

Latvija ir maza valsts, bet ir bagāta ar talantīgiem un radošiem cilvēkiem. Un arī šie svētki ir brīnišķīgs laiks iedvesmojošām idejām un piederības izjušanai valstij, kurā dzīvojam. Jo Latvija esam mēs paši.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi