
Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par karu Ukrainā. Tomēr ne vienmēr tas ir tik vienkārši. Varbūt bērnu vecumā vai agrā jaunībā vēl pasauli var diezgan skaidri sadalīt pareizās un nepareizās kategorijās, bet vēlāk, katram no mums pieaugot un, ko tur liegties, arī novecojot, tas kļūst arvien grūtāk. Jo katram taču ir skaidrs, ka dzīvē gadās visādi. Ne vienmēr pieņemam tos pareizākos lēmumus, ne vienmēr saprotam, kurš konfliktā ir labais, kurš- sliktais, taču vienmēŗ būtu vēlams saglabāt cilvēcīgu un cieņpilnu attieksmi pret citiem.
Bērnībā es biju liela taisnības aizstāve. Man šķita, ka Timurs ir viens no burvīgākajiem tēliem pasaulē. Viena no manām mīļākajām grāmatām bija “Krusttēva Toma būda” – pret verdzību vērsts romāns, kuru uzrakstīja amerikāņu rakstniece Harieta Bīčere-Stova. Tas tika publicēts 1852. gadā un atstāja dziļu iespaidu uz afroamerikāņiem un verdzību Amerikas Savienotajās Valstīs. Romāns pat tiek minēts kā viens no iemesliem, kas izraisīja ASV pilsoņu karu.
Vispār melnādaino segregācija un aparteīds vēl arvien ir tēma, par kuru man patīk palasīt daiļliteratūru un skatīties filmas. Tāpat kā tolaik, man šķiet, ka nedrīkst zaudēt cilvēcību pret citiem. Un ir vienalga, kādā krāsā ir viņa āda, vai viņš mīl sava vai pretējā dzimuma cilvēkus, brauc jaunā un glaunā auto vai iet kājām.
Par šo tēmu atkal aizdomāties man lika žurnāla “Ir” numurs. Tajā intervēti trīs katoļu priesteri, kuri ieradušies no tūkstošiem kilometru attāluma. Katoļu draudzēs Rīgā, Salaspilī un Ogrē pašlaik kalpo vīri no Nigērijas un Vjetnamas. Indietis Kuthukats Rafaels Devasijs Džerins žurnālā “Ir” stāsta: “Vairākkārt piedzīvojis arī rasistiskus uzbrukumus. Divas reizes bijis situācijā, kad pusaudži skaļi klaigājuši: indieti, brauc mājās! Citā reizē sabiedriskajā transportā aizmugurē sēdošie jaunieši no savas mutes izņēmuši un viņam matos ielipinājuši pusizkusušu konfekti un par to skaļi smējušies. Bet vistrakāk bijis, kad uzplijies kāds iereibis jauns vīrietis. Sācis sarunu angļu valodā, tad gribējis no Džerina rokām izraut iepirkumu maisiņu ar ēdienu. Iesitis pa vaigu un aizskrējis.”
Arī nigērietim Latvijā nemaz tik spoži neklājas. ”Atsevišķiem cilvēkiem draudzē grūti bijis pieņemt ne tikai to, ka Emanuels nezina valodu, bet arī viņa ādas krāsu. Viņš atzīstas, ka arī uz ielas šad un tad saņēmis gan nicinošus skatienus, gan vārdus. Ik pa laikam viņu kāds nosauc par “nigeru”.”
Tas lika padomāt, vai ikdienā atceramies pieklājīgi pieņemt mūsu valsts dažādos cilvēkus pat, ja viņi nav gluži tādi, kādus esam pieraduši redzēt sev apkārt.
Pavisam cita īsā ziņa žurnālā lika domāt par situācijām, kad grūti novilkt robežu starp labajiem un sliktajiem. Šī ziņa vēstīja par Izraēlas valdību, kas, pakļaujoties galēji labējo ministru spiedienam, apstiprināja plānu ieņemt Gazas pilsētu, kas ir lielākā urbānā teritorija Gazas joslā. Tā ir jauna eskalācija 22 mēnešus ilgstošajā ofensīvā Gazas joslā. Pašlaik Izraēlas armija jau kontrolē 70% anklāva teritorijas. Izraēlas valdība uzskata, ka jaunā ofensīva palīdzēs atbruņot “Hamās” un atbrīvot teroristu sagrābtos ķīlniekus, bet nākotnē, iespējams, tiks ieviesta jauna civilā pārvalde. Izraēlas valdības plāns ir izraisījis plašu globālu nosodījumu, jo vēl vairāk sarežģīs humāno situāciju Gazas joslā.
Man nav tādu politoloģijas un pasaules vēstures zināšanu, lai gudri spriestu par Palestīnas un Izraēlas attiecībām. Tomēr es esmu tur bijusi un satikusi daudzus burvīgus palestīniešus, tāpēc visu Palestīnas iedzīvotāju pielīdzināšana “Hamās” teroristiem man nešķiet nedz godīga, nedz cilvēcīga.