Kurš kuru

Kāpēc valstiski tiek mācīts runāt puspatiesības, spēlēt negodīgas lomu spēles? Tāds iespaids rodas par Tiesībsarga un biedrības “Apeirons” kampaņu “Te varēja būt darbs”. Mērķis cēls – mācīt rakstīt CV, runāt un ieinteresēt darba devēju. Uzņēmējam darbinieks ir vajadzīgs. Un, lūk, no vairākiem CV viņam jāizvēlas, ar kuru vērts runāt. Normāli. CV taču ir darba biogrāfija, kura dod priekšstatu par cilvēku. Bet… Tiesībsarga birojs skaidro – izplatīta kļūda ir tādas informācijas ievietošana, kas, saskaņā ar Darba likumu, uzskatāma par diskriminējošu apstākli, piemēram, ziņas par vecumu, dzimumu, ģimenes vai veselības stāvokli. Vēl saprotu, ka darba devējam jābūt vienalga, cik slims – tātad darbaspējīgs – ir nākamais darbinieks vai viņam ir ģimene. Bet personas kods taču atklāj, kurā gadā esi dzimis. Un vai tas arī CV nav jānorāda? Diemžēl latviešiem sieviešu un vīriešu personvārdi ir atšķirīgi, ja esi Anna – tātad darba devējs laikam jau sapratīs, ka esi sieviete. Par kādu ambīli institūcijas uzskata uzņēmēju, ja domā, ka viņš pēc personas koda nemācēs pateikt cilvēka vecumu, bet vārda – dzimumu? Kāds pētījums rāda, ka darba ņēmēju vairākums pārliecināti – viņiem potenciālajam darba devējam jāsniedz informācija par izglītību (93%), darba pieredzi (92%), valodas zināšanām un citām papildu prasmēm (92%). Tāpat arī 71% iedzīvotāju ir pārliecināti, ka jānorāda vecums un dzimums (70%). Nedaudz vairāk nekā divas piektdaļas darba ņēmēju domā, ka darba devējam jāzina arī par veselību. Nepareizi domājam. Nesaprotam cilvēktiesības. Lai tā būtu! Bet uzņēmējs tomēr labāk par visām institūcijām zina, kādu darbinieku – sievieti vai vīrieti, jaunu vai vecu – vajag, ar kuru sapratīsies vislabāk, varēs uzticēties. Pieredze arī atstāj zīmogus. Un ne katrreiz darba ņēmējam iemācītais sakāmais “Esmu gatavs jauniem izaicinājumiem” der uzņēmējam, kuram vajag cilvēku, kurš māk un grib strādāt. Sarmīte Feldmane