Laiks pirms Ziemassvētkiem ne vienam vien biežāk nekā ikdienā liek padomāt par ticību. Ne jau vienmēr Augstākajam, vienkārši uzticēšanos, ticību tam, ka otrs cilvēks nemelo, kāds strādnieks dara savu darbu tik labi, cik vien prot, ka vara ir tāpēc, lai kalpotu tautai utt. Bez uzticēšanās, paļaušanās uz citiem, tiem, kuri līdzās, vispār nav iespējams dzīvot. Ir taču tikai normāli, ja to, ko sakām, solām, arī darām, ja rīkojamies tā, kā civilizētā sabiedrībā pieņemts. Bet dzīve ir kā divdabis ar labo un ļauno vaigu, nekad nevari būt drošs, kuru apspīdēs saulīte.
Ja uzreiz, bez pārdomām, jāpasaka – es ticu, gan jau ne viens vien kļūs domīgs. Izrādās, nemaz tik ļoti neticam cilvēkiem, viņu godaprātam, padarītajam darbam. To ir mācījusi dzīve. Un māca aizvien.
Cik daudzi tic, ka vara rīkojas godprātīgi, nākotnes mērķu vārdā? Nevajag jau pat raudzīties tik augstu. Atzīsim, ir pietiekami daudz tādu, kuru katru vietējās varas darbu vērtē kā aplamu. Kaut vai tikai tāpēc, ka to dara vara. Neticība grauž un attīstās. Nedod Dievs, pienāks laiks, kad neviens nevienam neticēs. Tā vien šķiet, ka turp ejam. Vai ticam, ka tirgotājs mūs neapkrāps, un vai veikalnieks tic, ka pircējs nezags? Vai ticam, ka meistars savu darbu padarīs kā nākas nevis pa roku galam, un vai viņš tic, ka līdzējs samaksās solīto… Vai ticam, ka pārējie autovadītāji ievēros satiksmes noteikumus un mani neapdzīs vietās, kur nedrīkst? Vai ticam, ka kādam mērķim saziedoto naudu tiešām iztērēs tam…
Laikam jau ne vienmēr. Un diemžēl – aizvien retāk. Jo dzīve pret saulīti griež to ļauno vaigu, to, kas audzē neticību, kas dzimst pieredzē.
Latvija ir bez valdības, Ministru kabinets demisionējis. Cik daudzi tic tam, ka Ministru prezidents to darījis ar tīru sirdi? Cik daudzi tādu domu pat nepieļauj un runā par politisko teātri, savas nākotnes plānošanu?
Neticot dzīvot grūti. Ja dzīvo ar grūtuma nastu plecos, arī soļi smagāki un ceļa smiltīs grimst kājas. Varbūt vērts noticēt tam, ko saka kaimiņš. Un ja nu nebūs jāviļas! Ticībai seko cerība… Sarmīte Feldmane
Komentāri