Ja tā gēna nav, tas jāizdomā

Nule lasīju kādā žurnālā, ka mūsdienu cilvēka izcelsme jo tālāk senatnē, jo vairāk sazarojas, pirms miljoniem gadu uz planētas dzīvojuši daudzu humonoīdu atzari, mūsu tāltālie senči. Kā tie, kas ir tiešākie mūsu priekšteči, izdzīvoja, gan, protams, ir tikai versijas. Viena no tām – esam bijuši saticīgāki, miermīlīgāki un labāk sapratušies. Tas radījis iespēju sadarboties. Un nu, 21.gadsimtā, varam redzēt rezultātu. Tas gan nešķiet īpaši glaimojošs. Sadarbība gan likta cilvēku sabiedrības pastāvēšanas un iespēju pamatā, bet tā ir vien plāna virskārta, tā pagaidām šķiet. Par laimi, gan pietiekami stipra, lai vismaz pēdējos gadu desmitos neļautu izkāpt virs kopā spriešanas un vienošanās, neļautu demonstrēt savu spēku pašās kritiskākajās situācijās. Sak, labi, zobus parādīšu, bet virsū neklupšu.
Sadarbībai, protams, ir ārkārtīgi daudz līmeņu, sākot no ģimenes, kā pirms gadu desmitiem teica, sabiedrības pamatšūniņas, līdz valstīm, to apvienībām, reliģijām un citiem pasaules uzskatu vienojošiem elementiem. Taču, lai kuru pakāpienu nevērtētu, kopējo vērtību saglabāšanas veidi reti tiek pieņemti vienbalsīgi. Pat tad, kad kāds lēmums strīdos un spēka demonstrēšanā akceptēts, neapmierinātības un neatbalstīšanas gruzdēšana paliek. Un atkal ik pa laikam tā uzliesmo, radot lokālus, reģionālus vai pat globālus konfliktus. Tad jādomā, vai tas gēns (gēni), kas mūsu senpriekštečiem, domājams, ļāva palikt par vienīgajiem un uzvarošajiem humanoīdiem uz Zemes, vēl ir pietiekami stiprs, vai varbūt tam gadu tūkstoš tūkstošu laikā vajadzēja aizvien nostiprināties un pilnveidoties? Vai tā ir vai nav noticis?
Lai kā būtu, lai arī hipotēze, ka mūsu atzara izdzīvošana un attīstība līdz šodienas cilvēkam balstīta uz sadarbības gēnu, paliktu vien pieņēmums, šodienas dzīvē nepārprotami redzam, ka nav cita ceļa kā vien sadarbība. Arī tepat, pie mums, ikdienā. Ar kaimiņiem, kolēģiem, domubiedriem. Organizācijai ar organizāciju, profesionāļiem ar profesionāļiem, pašvaldībai ar pašvaldību. Un tā tālāk.