Laikam gan reizēs, kad kāds atgādina – vajag domāt ar galvu, prātā iezogas kaut neliels aizvainojums. Un patiesība tā jau ir – ar ko gan citu vēl varētu padomāt. Atšķirība tikai tā, cik pret kuru Visuma Varenais bijis devīgs. Izrādās, ne katram devis spēju vai varbūt vēlmi, sākot izrunāt teikumu, jau zināt, ko grib pateikt, saklausīt, salikt kopā faktus, atcerēties, vērtēt. Mūsdienās tā ir liela māka – pateikt to, ko domā, tā, lai citi saprot, lai viņus neaizvainotu, lai pašu nepārprastu. Tā šodienas sabiedrībā ir lielākā gudrība un reizē bagātība.
To, cik esam nabagi, var ieraudzīt, ieslēdzot televizoru. Un ne jau 1.aprīļa raidījumos, bet ikdienā. Ja cilvēks nekā citādi nevar sevi pierādīt, atgādināt, ka viņš taču arī dzīvo šajā pasaulē, tad jāsper tikai viens solis – jātiek ekrānā. Lai cik tur izskatīsies nožēlojams, kāds jau ieraudzīs un Kosmosā aizplūdīs tava vārda skaņa. Un atliek cerēt, ka bezgalībā izplēnēs, lai gan tāda nav pasaules kārtība, kas nosaka, ka nekas nekur nepazūd.
Protams, katru normālu cilvēku uztrauc tas, kas notiek ne tikai zemeslodes otrā pusē, bet jo īpaši kaimiņos. Bet… patiesībā ko mēs par to zinām? Vieni saka – labi, otri – slikti. Vai kāds atceras, kāpēc labi vai tomēr slikti? Tā visi runā. Galva pavasarī nogurusi, nav vērts prasīt, lai izprot lietu kārtību. Laikam jau tāpēc daži tik naski grib informāciju par to, kā domā citi, izslēgt. Tā, lūk, samaitā. Bet vai tā šaubīgā, uz emocijām balstītā, izteikta, jo daudzi taču par to dalās domām, nesamaitā?
Un tā nu dzīvojam no informācijas drumslām, ar slotiņu uz grīdas mēģinot atdalīt tumšās no gaišajām, pat neiedomājoties, ka tikai kopā sajauktas tās veido patiesāku ainu. Tikai ietekmējoties kaut kas notiek. Balta lapa ir nevainīga līdz brīdim, kamēr tai neviens nav pieskāries. Tiklīdz atstāti pirkstu nospiedumi, tā jau ir zīme rītdienai. Un katrai zīmei ir savs svars. Kāds – ja galva sapratīs, izdomās, pateiks citiem- Zemeslode turpinās riņķot ap Sauli. Ļaujiet taču galvai strādāt! Tai domas jādomā! Sarmīte Feldmane
Komentāri