2014.gada 1.janvāris – brīdis, kad Latvija pievienosies eirozonai. Ja pievienosies. Skaidrs, ka tuvākajā laikā tiks lauzts daudz šķēpu, vienotās valūtas piekritēji un noliedzēji izmantos dažādus argumentus, lai pārliecinātu par savu uzskatu pareizību vai, gluži vienkārši, nopelnītu politiskā reitinga punktus. Tas, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, nav mazsvarīgs faktors.
Eiro pretinieki atraduši savu jājamzirdziņu – referendumu. Tā teikt, lai tauta pasaka – jā vai nē vienotajai valūtai. Lieliska iespēja savākt punktus, jo tauta, ja vien var ticēt dažādām aptaujām, ir pret. Eiro atbalstītāji gan norāda, ka, balsojot par iestāšanos ES, jau tika dots jāvārds arī vienotajai valūtai. Var piekrist tiem, kuri norāda, ka tolaik par to netika skaļi runāts. Varbūt, bet tas tikai pierāda, cik daudz paļaujamies uz propagandu, cik maz paši iepazīstam dokumentus, par ko balsojam. Līdzīgi ir ar partiju programmu lasīšanu pirms vēlēšanām.
Interesants arī fakts, ka eiro noliedzēji daļu savu uzkrājumu glabā šajā valūtā. Kāpēc tā, ja reiz tas lats tik mīļš un dārgs? Te laikam pierādās, ka ekonomiskais izdevīgums svarīgāks par partijisko uzstādījumu. Šāda jautājuma izlemšana referendumā nebūtu objektīva, jo skaidrs, ka šajā jautājumā jau pārsvaru gūs nevis finansiāli ekonomiskais ieguvums, bet tīri emocionālās jūtas. Var jau teikt – demokrātija, bet ar to demokrātiju ne vienā vien jomā esam aizbraukuši šķērsām. Daudzi to uztvēruši kā visatļautību, aizmirstot par pienākumiem. Ar to, ka vieni saka – labs, otri – slikts, jau nekas nav pateikts. Būtu vajadzīgi ekspertu skaidrojumi, skaidri pasakot, ko iegūsim, ko zaudēsim. Jāsaprot, ka nekas šajā dzīvē nav tikai balts vai tikai melns. Arī Igaunijā dzirdēti dažādi viedokļi par vienoto valūtu, jo tas novedis pie cenu pieauguma. Skaidrs, ka arī mēs negribam to piedzīvot, tāpēc valdībai būtu jānāk klajā ar skaidru piedāvājumu, kā to nepieļaut. Jānis Gabrāns
Komentāri