Ik reizi šogad, dodoties uz laukiem Piebalgā, atminos par pavasarī piedzīvoto zaudējumu kādās derībās. Aprīlī apritēja gads, kopš tika uzsākta akcija “Vecpiebalgas ceļam būt”. Tad arī beidzās termiņš, kurā cerēju, ka uz reģionālā autoceļa Cēsis – Vecpiebalga – Madona (bēdīgi slavenā P30) tiks uzsākti rekonstrukcijas darbi. Tas nenotika, un kūku, ar kuru cerēju mieloties par godu cerību piepildījumam, nācās atdot cilvēkam, kurš nebija tik naivs savā pārliecībā par valsts gādību pret tautiešiem.
Tobrīd sūrumu par zaudēto kūku gan krietni mazināja medijos izskanējušās ziņas, ka līdz maijam notiek ceļa rekonstrukcijas projektēšanas darbi, savukārt jūlijā tiks izsludināts iepirkums būvdarbu veikšanai. Gāja laiks, regulāri tika lāpītas bedres, ceļš uzturēts visnotaļ apmierinošā stāvoklī, un dotie solījumi, šķita, piepildās. Taču pavisam nesen, novembra vidū, izskanēja ziņas, ka iepirkums ir apstrīdēts, līdz ar to Vecpiebalgas ceļa atjaunošana ievilksies un autoceļa rekonstrukcijas darbi tiks uzsākti vien nākamajā būvniecības sezonā.
Arī šis gads strauji tuvojas izskaņai, neviešot nekādas cerības par iespējām drīzumā braukt pa normālu ceļu. Lai arī kārtējās prognozes izteiktas, kur garantija, ka tās piepildīsies? Nav izprotama saimnieciskā kārtība, kāda tiek piekopta mūsu valstī. Ja citviet pasaulē latvieši tiek uzteikti par darītājiem, nevis tukšu salmu kūlējiem, kāpēc savā zemē tādi nespējam būt? Kāpēc vajadzība, iekļauta prioritāšu sarakstā, tiek nevajadzīgi novilcināta? Gluži kā ceļu, kuru kopš rīkotās akcijas regulāri baro ar ielāpiem, iedzīvotājus baro ar solījumiem. Tas ir apkaunojums valstij, ja tauta sāk
smiet, ka iepriekš par kāpostgalvu varēja teikt – ielāps pie ielāpa, ne adatas dūriena – , tagad kā mīklas atminējums daudziem prātā Vecpiebalgas ceļš.
Drīz atkal būs pavasaris. Un nebrīnīsimies, ja nekas nebūs mainījies. Jau ierastā manierē varēsim šķendēties par šausmīgo ceļu, bojāt automašīnas un turpināt gaidīt solīto gadsimta notikumu. Kas gan vēl vietējiem jāizdara, lai tiktu sadzirdēti un uztverti nopietni?
Tikko kā aizvadītajā “Druvas” lasītāju aptaujas “Gada cilvēks” noslēguma pasākumā vienam no laureātiem, vecpiebaldzēnam Aivaram Ošiņam, jautāju, vai Vecpiebalgai vispār vajadzīga reklāma. Tika atbildēts – vajadzīga. Domājot par bedrēs salāpīto ceļu, nākas šai atbildei piekrist. Ne vienreiz vien dzirdēts, ka cilvēki izvairās doties uz Vecpiebalgu, nolūkā saudzēt savu spēkratu. Vajadzīgs liels pamudinājums, lai brīvprātīgi mērotu šo ceļa posmu. Anda Dzenža
Komentāri