Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Brīvības stāsts jāuztur katru dienu

Jānis Gabrāns

Sarunu festivālā “Lampa” Latvijas Okupācijas muzejs un Publisko tiesību institūts    piedāvāja intervijas, sarunas, meistarklases, lai meklētu atbildes uz
jautājumiem: kas mēs esam; kur mēs esam; ko darīsim?

Šie jautājumi īpaši aktuāli kļūst šobrīd, kad klāt viens no mūsu tautas traģiskākajiem datumiem – 14.jūnijs. Ejot uz pasākumiem, noliekot pie pieminekļiem ziedus, vērts aizdomāties, ko darīsim, lai to nepieļautu trešo reizi?

“Druva” uzrunāja Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību, lai uzzinātu iestādes pienesumu šīs atmiņas aktu­alizēšanā. S.Vība norāda, ka muzejs pie tā strādā    kopš dibināšanas 1993.gadā: “Šajos gados nemitīgi esam ierakstījuši un joprojām turpinām ierakstīt video liecības. Tādu jau ir gandrīz divarpus tūkstoši, un šāda video liecību kolekcija par šo tēmu ir lielākā Eiropā.

Otrkārt, mūsu krājums ar 75 tūkstošiem priekšmetu, kas pārsvarā ir liecības tieši par deportācijām, represijām, cilvēku likteņiem, ir ļoti liela atmiņu informācija. Kāds to    pat nosaucis par mūsu tautas svētnīcu, jo katram priekšmetam ir stāsts.

Treškārt, arvien vairāk saprotam, cik svarīga ir mūsu identitāte caur vēstures notikumiem. To varam personificēt arī caur izsūtīto vārdu publiskajiem lasījumiem, kas pirms diviem gadiem notika 14.jūnijā un šogad 25.martā. Arī piemiņas pasākumi, kas notiek katru gadu visā valstī, ir apliecinājums, ka šos notikumus neizmirst, tos uztur dzīvus.

Ja runājam par izglītību, pētniecību, zinām, cik daudz vēl jādara, esam arī saņēmuši kritiku par to, ka nedarām vairāk, aktīvāk, bet ir sajūta, ka sabiedrībā    pēdējā laikā jūtams pacēlums pat­riotisma jomā, arī savu dzimtu apzināšanā, kas vienmēr saistīta ar vēstures līkločiem. Gandrīz katru nedēļu saņemam lūgumus palīdzēt atrast kādus tuviniekus, radiniekus, stāstīt šos stāstus, un mēs darbojamies kā atmiņu institūcija. Joprojām notiek arī pretējais, proti, cilvēki nodod mums atmiņas, priekšmetus, kas saistās ar deportācijām.”

Direktore stāsta, ka pērn 1.jūnijā muzejs apmeklētājiem vēra jauno ekspozīciju, ko jau apskatījuši 65 tūkstoši cilvēku. Ekspozīcija stāsta ne tikai par deportācijām, bet arī par okupācijas gadiem kopumā, jo, kā norāda S. Vība, to nevar skatīt atrauti, tas jāuztver kā vienots veselums: “Mēs zinām deportēto vārdus un uzvārdus, bet vēl neesam izzinājuši visos tos, kuri īstenoja šīs deportācijas, un to ir krietni vairāk. Zinātnieki lēš, ka tie ir divi trīs cilvēki uz vienu deportēto, un tas liek aizdomāties par šīs represīvās sistēmas mērogiem, cilvēku resursiem. Sākot no lēmumu pieņēmējiem, līdz tiem, kuri to paveica praktiski. Ir svarīgi viņus apzināt.”

Dažkārt izskanējis, ka ne visi to darīja labprātīgi, citus piespieda, bet muzeja direktore norāda, ka nav iespējams būt pa vidu, katrs ir vai nu varas pusē, vai pretējā: “Zinām, kā mums gājis ar čekas maisiem, cik esam gatavi par to runāt. Runāt arī par tiem, kuri padomju okupācijas laikā bija ne tikai represīvās varas īstenotāji, bet bija gatavi sadarboties. Mēs cenšamies izvirzīt dažādas šo cilvēku kvalitātes, lai aizstāvētu viņu rīcību, bet ir jautājums, vai varam okupācijas varu aizstāvēt ar cilvēku kvalitātēm? Pat ja šis cilvēks bija labs cilvēks! Man ir sava atbilde uz to, un es domāju, ka tomēr nevaram! Jo viņš tomēr bija tajā pusē! Protams, varam juridiski izvērtēt katra cilvēka dalību, bet tā tomēr bija labprātīga dalība okupācijas varas sistēmā. Mēs nevaram būt pārāk mazdūšīgi šajā vērtējumā.”

Uz norādījumu, ka piemiņas pasākumos deportāciju dienās cilvēku skaits ir arvien mazāks, S. Vība norāda, ka viņa tomēr nākotnē skatās optimistiski un šī atmiņa neizzudīs: “Tas ir ļoti emocionāls notikums, to īpaši varēja sajust, lasot deportēto vārdus, uzvārdus. Arī es to darīju, tas bija ļoti smagi, kaut kā ļoti uzrunājoši. Ir svarīgi censties izprast šo notikumu caur sevi, padomāt, kā es justos tajā rītā vai nakts stundā, kad mājās ieradās karavīri, lika sakravāties, ņemt savus mazos bērnus, gados vecos vecākus. Protams, nekad nevarēsim to pilnībā izjust, bet, ja par to aizdomājamies dziļāk, attieksme mainās. Jāsaprot, ka šie datumi neattiecas tikai uz cilvēkiem, kuri to reāli piedzīvoja, tas attiecas uz mums visiem. Un tas, kas joprojām turpinās Ukrainā, ir pierādījums, ka nevaram atstāt šīs lietas vēsturei, nolikt mierīgi plauktā, jo savu brīvību mums jāuztur katru dienu. Ja to nesapratīsim, vienu dienu atkal varam pamosties no skaļiem klauvējieniem pie durvīm!

Skatīt muzeja ekspozīciju nāk ļoti daudz ukraiņu bēgļu, muzejā strādā divas ukraiņu vēsturnieces, tāpēc varam ekskursijas vadīt ukraiņu valodā. Ukraiņi, dzirdot stāstus par okupācijas sākumu 1940.gadā, kad bija imitētās vēlēšanas zem ieroču stobriem, lūgums uzņemt PSRS, saka, bet tas taču ir laiks, ko viņi piedzīvojuši pēdējos astoņos gados. Viņi saka, ka par to Latvijā jārunā arvien vairāk un vairāk, lai nepieļautu notikumu atkārtošanos!’’

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi