
Ūdens vienmēr cilvēkus ir vilinājis. Ezers, upe vai jūra – vasarā tā ir glābšanās no tveices, ziemā – iespēja baudīt zemledus makšķerēšanu vai slidot uz aizsaluša spoguļa. Šīs iespējas šķiet nevainojamas, tomēr katru gadu to aizēno bēdīgā statistika – ziņas par slīkšanu un bojāgājušajiem.
Neraugoties uz to, ka glābšanas dienesti rīko informatīvas kampaņas, mācības un brīdinošas akcijas, noslīkušo skaits Latvijā joprojām ir augsts. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina – 2024. gadā noslīkuši 107 cilvēki. Visbiežāk – vīrieši vecumā no 45 līdz 54 gadiem un sievietes virs 74 gadiem. Diemžēl šajā statistikā ir arī bērni un jaunieši.
Šokējošs ir arī cits fakts – 71% Latvijas iedzīvotāju nespēj nopeldēt 200 metru no vietas, liecina Latvijas Peldēšanas federācijas un biedrības “Peldēt droši” veiktā aptauja. Turklāt katrs trešais aptaujātais atzinis, ka dzīves laikā ir nonācis dzīvībai potenciāli bīstamā situācijā ūdenī. Šie skaitļi skaidri parāda, ka problēmas sakne nav tikai nepiesardzība, bet arī nepietiekamas prasmes un zināšanas. Arī man ir pieredze, kad pārlieku liela jautrība ar ūdens piepūšamajiem rīkiem ir radījusi bīstamu situāciju ne vienu reizi vien. Stiprāks vējš var ievilkt dziļumā ļoti ātri.
Sūdzamies, ka šī vasara līdz šim nav īpaši silta, un šķiet, ka ūdens tuvums šoreiz nav tik kārdinošs. Tomēr arī šajā peldsezonā (no 15. maija) jau dzirdam par 21 bojāgājušo – liecina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta informācija. Arī pagājušajā nedēļā “Druvā” bija informācija par nelaimes gadījumu Gaujā ar laivotājiem.
Tas liek domāt, ka ūdens aicina, bet nepiedod neuzmanību. Mēs mēdzam atpūsties, bet aizmirstam būt vērīgi. Un tas ir bīstami.
Zināms, ka no atpūtas līdz nelaimei šķir vien pāris sekunžu (īpaši jau runājot par bērniem), viens nolaists acu skatiens, un viss. Bet ko darīt? Nelasīt līdzpaņemto lasāmvielu, neskatīties telefonā vai neaizpļāpāties? Šķiet gana nereāli. Bet paļauties uz peldētprasmēm un apkārtējiem cilvēkiem arī nevar.
Pirms dodies peldēties, ir svarīgi sagatavoties gan fiziski, gan emocionāli. Vispirms jāizvērtē savs veselības stāvoklis, peldētprasme un vispārējā pašsajūta – nepeldēt, ja esi pārēdies vai karstumā pārkarsis. Ūdenī vislabāk iebrist lēni, ļaujot ķermenim pierast pie temperatūras un pārliecinoties par gultnes drošību, jo tā var būt bedraina, slidena vai mainīga. Pat peldvietās, kurās ir būts agrāk, gultne jāizpēta no jauna – ūdens apstākļi var būt mainījušies.
Ja dodies peldēties, nedari to viens – krastā jābūt kādam, kas var palīdzēt, ja gadās nelaime. Un vecākiem ļoti, ļoti jāatceras – bērni nekad nedrīkst atrasties ūdenī bez pieaugušā pastāvīgas uzmanības, jo pat dažas sekundes var būt liktenīgas. Tāpat neuzticies piepūšamajiem peldlīdzekļiem – tie var plīst vai zaudēt gaisu; drošāk izmantot peldvestes vai speciālus peldēšanas palīglīdzekļus, kas nav piepūšami. Un pēc statistikas var spriest, ka nereti negadījumā līdzesošs ir kāds apreibinošs līdzeklis. Nedodies peldēt vielu ietekmē un neļauj to darīt arī apkārtējiem!
Manuprāt, ja dodas ūdenī, tad peldēt prasmei būtu jābūt tikpat pašsaprotamai kā rakstītprasmei. Tās apguve, protams, vispirms ir ģimenes atbildība. Bērni jāiepazīstina ar ūdens bīstamību jau no mazotnes. Taču arī izglītības sistēmai šeit ir sava loma – skolai būtu jādod ne tikai zināšanas par drošību pie ūdens, bet arī iespēja saprast, kā rīkoties kritiskās situācijās, kā atpazīt riskus un kā palīdzēt citiem. Tāpat kā ceļu satiksmes noteikumi vai ugunsdrošības pamati, arī izpratne par peldēšanas nozīmi būtu jāveido jau skolas vecumā.
Latvijas Peldēšanas federācijas un biedrības “Peldēt droši” veiktā aptauja rāda, ka 59% no tiem, kuri peld ļoti slikti, tomēr dodas uz peldvietām vasaras sezonā. Mēs nevaram paļauties uz veiksmi vai glābēju klātbūtni. Katram jāzina savas robežas un jāspēj rīkoties, kad dzīve to pieprasa.
Komentāri