Atkal jārunā par attieksmi

Pielijušās un slapjās ielas ik pa laikam liek saskarties ar problēmu, par kuru droši vien reti iedomājās autovadītāji, taču kājāmgājējiem tā jāizjūt visu rudeni. Peļķes ielās liek bīties no tā, ka kārtējo reizi viņi tiks apšļakstīti. Pirmdienas rītā Cēsīs pa Gaujas ielu pārvietojas gana daudz cilvēku, kuri steidzas savos ikdienas pienākumos. Arī kāda māmiņa, pie rokas turēdama divus mazus bērneļus, ātrā gaitā steidzās sākt darba dienu. Bet negaidīti garāmbraucošais auto sievieti ar bērniem nošķieda tā, ka visi trīs uz ielas apstājās un kādas pāris sekundes neizkustējās ne no vietas. Mammai un bērniem droši vien tas bija šoks. Mazie bērni, apšļakstīti ar auksto sniegūdeni no galvas līdz kājām, sāka raudāt. Sievietei uz gaišā mēteļa netīrais ūdens iezīmēja neglītu rakstu. Iedomājos, viņa varēja skaļi nolamāties vai pavērst niknu skatu uz aizbraucošo automašīnu un pateikt, ko par tās autovadītāju domā. Taču nē, viņa pavisam mierīgi paņēma abus bērnus pie rokas un noteica: “Dosimies mājup pārģērbties!” Es, protams, nezinu, cik tālu atradās sievietes mājas un cik daudz lieka laika var būt cilvēkam pirmdienas rītā neilgi pēc astoņiem, taču nodomāju, ka viņas vietā nevēlētos atrasties neviens, pat ja laika būtu pārpārēm. Patiesībā šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad autovadītāji, braucot pa ūdens pilnām ielām, kas īpaši raksturīgas šim rudenim, neiedomājas par braukšanas kultūru un to, kā jūtas apšļakstītais kājāmgājējs. Uzreiz prātā gan nenāk risinājumi, kā ar šādiem autovadītājiem varētu cīnīties, taču, iespējams, arī šai problēmai nākotnē varētu pievērst pastiprinātu uzmanību. Varbūt arī šīs situācijas ir ietiekami nopietnas, lai CSDD uzņemtu kādu reklāmas rullīti un ik vakaru pāris reizes pirms aizraujošajiem TV raidījumiem autovadītājiem atgādinātu, ka viņi nav vienīgās cilvēciskās būtnes, kuras pārvietojas ielās. Liene Lote Grizāne