Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Ābolos un cimdos spēks

Mairita Kaņepe

Pirmā īstā ziemas diena. Saules spožums mirdzina sniegotos klajumus, un gribas samiegt acis. Sals sācis spēkoties. Kā dzīvai, siltumu mīlošai būtnei gribas degungalu paslēpt šallē. Rakstaini dūrainīši, kas tikko bija svētku rota latviskuma pilnās cimdu izstādēs, tagad būs ikdienas daļa.

“Salatēv, vai redzi, kas man silda pirkstus?” no rīta pacīkstos ar saltā gaisa atnesēju Latvijā. Tik daudz dūrainīšu un rakstainu pirkstainīšu lielais sals, kuru laika vērotāji sola, 21. gadsimtā vēl nebūs redzējis. Tas tāpēc, ka tikai nupat latvieši tik plaši vēruši tautiskās lādes un valkā tautiskās rotas.

Tagad tā vairs nav vecmāmiņu priekšrocība – rotāties ar adītiem un austiem lakatiem, dzintara rotām -, un vectētiņu priekšrocība – valkāt rakstainas šalles un adītus dūraiņus. Šajā jomā vecvecākus visvairāk grib apsteigt mazbērni. Latviskums, piederības apliecināšana Latvijai ir modē. Reizēm modernā mode pielāgojas aši, ņem vērā nacionālas īpatnības pie Baltijas jūras.

Šoruden Latvijā ir viens izteiktākais krāsu salikums – sarkanbaltsarkanais. Gaišam ābolītim uz palodzes abās pusēs sarindoju divus tumšus sārtvaidzīšus. Ar prieku uzlūkoju mazo dabas kompozīciju – sarkanbalt­sarkanu. Rudenī bija laime to gādāt, piedaloties bagātas ražas novākšanā vienā no Dzērbenes skaistajiem dārziem. Nupat, novembrī, izbaudīju lielāko ar ziediem veidotu kompozīciju Cēsu dārzniecībā. Sarkanbaltsarkanu ziedu klājs podiņos tik plašs, ka siltumnīcā tas aizsniedzās tālumā kā upe.

Vecpilsētas darbnīcā, kur strādā adītāja, skatlogu rotāja liela stikla vāze, bet garāmgājējus tā sveicināja nevis ar ziediem, bet šķeterētas dzijas divu krāsu vijumu – baltas un karmīnsarkanas. Dzija ziedu vietā bija nepārprotama kā parole, kuru zina katrs savējais.

Cilvēki sprieduši, vai valsts simtgades gaidīšanu citu notikumu un darbu vidē vajadzēja tik ļoti izcelt. Skeptiķi vaicājuši, vai nebija par traku teju katru labu darbu veltīt Latvijai. Darbs paliekot darbs, tas vienkārši jāpadara – vai tu audzē un novāc, vai domā un radi. Taču Latvijā iestādīts dārzs un novākta raža, uzadīts ducis cimdu pāru un sarakstīta grāmata ir un būs veltījums Latvijai, tātad mums pašiem. Nav liela bēda, ka savā aizrautībā valsts simtgadei veltījumu esam radījuši vairāk nekā citkārt. Mums visiem priekšā apdāvināšanas prieks Zie­massvētkos. Atkal vērts ņemt piemēru no vecmammas – adi un radi pats, dāvini svētkos sev un citiem, dāvini Latvijai!

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi