Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Novadnieks. Rakstniecei amatietei Melānijai Vanagai 120

Sarmīte Feldmane
Melanija3

Saknes. Melānijas Vanagas dzimtas raksti. 90.gadu sākums.

Par Melāniju Vanagu viņas 120.dzimšanas dienas gadā tiek rakstīts, stāstīts daudz. Novērtēts rakstnieces literārais mantojums, atgādināts skarbais dzīvesstāsts, gara stiprums un lepnums, cieņa pret dzimto vietu, saviem senčiem. Bet vispirms viņa ir amatiete, Amatas krastos izaugusi, briedumā tos izstaigājusi, dokumentējusi. Uzklausījusi un pierakstījusi amatiešu dzīvesstāstus.

Melānija Vanaga dzīvo ikviena atmiņā, kuri viņu satikuši. Muzejā krājas sarunas par viņu, bet ar gadiem tās aizvien skaidrāk atklāj, kāda Melānija bija. Jubilejas pasākumā “Druva” uzklausīja stāstus par tikšanās reizēm, par kopā būšanu ar amatieti.

M.Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce 80.gadu otrajā pusē žurnālā “Lauku Dzīve” izlasīja dabas retumu pētnieka Gunta Eniņa rakstu par cilvēku Krišjāņa Barona lielumā – Melāniju Vanagu. Ingrīda strādāja Amatas skolā, pētīja Rencēnu skolas, kas vēlāk pārtapa par Amatas skolu, vēsturi. “Verners Šleija, Melānijas brālis, ieteica aizbraukt pie māsas uz Rīgu, viņa ir gudra, un ir dažādi materiāli. Uzrakstīju Melānijai ieturētu vēstuli ar lūgumu, vai var mani pieņemt. Aizbraucu, viņa atvēra durvis: “Nāc, bērniņ, iekšā!” Man uzreiz zuda satraukums. Melānija nosēdināja blakus, ielika man klēpī rokrakstu grāmatu, lai parādītu, kāds ir viņas darbs, un runājām par dzīvi. Es klausījos, viņa stāstīja, ne reizi vien kaut ko pajautāju, tad viņa vien noteica: “Bērniņ, kā to var nezināt!” Stāstīja par Amatu, par pazīstamiem cilvēkiem, bērnību,” atmiņās kavējas I.Lāce un ar smaidu piebilst, ka ar Melānijas palīdzību, iegūstot faktus par skolas vēsturi, Rencēnu skola toreiz, tā saucamajā sarkano izlūku salidojumā, ieguva pirmo vietu starp Cēsu rajona skolām.

I.Lāce uzsver, lai arī cik aizņemta bija Melānija, viņa vienmēr atbildēja uz telefona zvaniem, tikšanās reizes bija sirsnīgas, sarunas it kā par ikdienišķām lietām, bet ik stāstā bija dziļa doma. “Tās bija sarunas ar gudru, viedu, interesantu, un ļoti vienkāršu cilvēku. Brīnījos, kā to visu var zināt, kā var atcerēties. Tāpat domāju arī šodien. Viņa stāstīja, kas ciemojušies, ko uzzinājusi, iemācījusies. Un vienmēr jau visam pietrūka laika. “Tu jau brauc projām? Kā laiks paskrēja!” viņa allaž teica un piebilda: “Daudz man vēl bija, ko teikt,”” stāsta Ingrīda un atklāj, ka Melānija viņu uzreiz uzrunājusi uz tu un pēc dažām tikšanās reizēm arī Ingrīda pārgāja uz tu. “Kaut vedekla Rūta aiz cieņas, pietātes visu mūžu vīramāti uzrunājusi uz jūs. Mana cieņa bija neizstāstāma, bet tas notika tik paš­saprotami, sarunās nejutu gadu starpību,” bilst amatiete.

1989.gada 11.novembrī pie Rencēnu skolas, pirmās mācību iestādes Cēsu rajonā, tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Me­lānija bija klāt. Pēc tam skolas zālē satikās politiski represētie. “Toreiz, spriežot, ka nepieciešams piemiņas akmens tiem, kuri neatgriezās no Sibīrijas, Jānis Venteris ieteica, ka tam jābūt pie skolas. Lai skolēni kopj tā apkārtni. Melānija uzrunāja tēlnieku An­dreju Jansonu, amatieši meklēja akmeni, brauca pie tēlnieka uz viņa “Siļķēm”. Melānija piedāvāja dažādus variantus, ko iegravēt akmenī. Tie ir viņas vārdi: “Te manas mājas, te atgriežos.” Viņa to sauca par Svētakmeni,” atceras toreizējā skolotāja un pastāsta, ka Melānija arī atstājusi vēlējuma vēstuli, kas jādara Ingrīdai un citiem, kā vēsture jāpēta. 2000.gadā Amatas skolā tika izveidots M.Vanagas muzejs.

Agra Bērziņa bija Rencēnu skolas direktore. “Bija 1988.gada rudens, un skolotāja Ingrīda sacīja, ka jāiepazīstas ar Melāniju Vanagu, viņa esot izpētījusi Amatas upi un apkārtni. Pirms tikšanās bija satraukums, pati biju jauna, Melānija Vanaga ar stingru stāju un skaidru valodu, bet pamazām sadraudzējāmies. Tagad varu teikt, ka man bija tā laime ar viņu iepazīties,” saka A.Bērziņa un uzsver, ka varam būt lepni par novadnieci, personību, kura paveica to, ko neviens Latvijā nebija darījis. Tad vēl nepētīja, nerakstīja dzimtu un atmiņu stāstus tādā apjomā un tik sīki. Tā ir Latvijas vēsture.

Agra zinājusi, ka M.Vanaga pirms kara bijusi juriste, žurnāliste, dziedājusi universitātes korī “Dziesmuvara”, bijusi izsūtīta. “Par viņu nedrīkstēja runāt. Viņa nebija nekas. Rencēnu skolā sāku strādāt tieši Atmodas sākumā. Rīgā “Daiļradē” pasūtīju austu sarkanbaltsarkano karogu, ar viņas svētību tas tika uzvilkts mastā,” pastāsta bijusī skolas direktore un uzsver, ka Melānija bija skolas mīļais viesis.

Lai gan Melānija toreizējā Spāres – Doles skolā mācījās tikai vienu gadu, jo vecākiem nepatika skolotāja un viņi aizsūtīja meitu uz netālo Baložu skolu, Melānija Spāres – Doles namu sauca par savu. “Viņa sevi dēvēja par goda pirmklasnieci, jo lielajā klasē sēdējusi pirmajā solā un, kā pati uzsvēra, mācījās rakstīt, ko dara aizvien. Melānija brauca tikties ar pirmklasniekiem, veda konfektes skolas gada sākumā un Ziemas­svētkos. Bērni viņu uzņēma kā mīļu vecmāmiņu, kura ienākusi parunāties,” stāsta A.Bērziņa.

Melanija1
Pie Amatas. Melānija Vanaga kopā ar dēlu Alni.

Skolotāja atminas rakstnieces godināšanu Liepā, kad viņa saņēma Veidenbauma prēmiju, tikšanās reizes svētkos un ikdienā. “Baltie ziedi viņai bija mīļākie. Vasarā, kad atbrauca, Melānija vienmēr bija ģērbusies baltā,” bilst A.Bērziņa. Viņai labā atmiņā kāda ciemošanās reize pie rakst­nieces Carnikavā. Cēsīs veikalā nebija nevienas baltas puķes, bet Carnikavā vien tumši sarkanas tulpes ar baltu maliņu. Piedomājot tajās varēja saskatīt Latvijas karoga krāsu salikumu. “Kad Melānija saņēma ziedus, aiznesa tos uz istaba, kur uz galda stāvēja dažādu krāsu ziedi. Dzīvojamajā istabā, kur viņa strādāja, bija tikai balti ziedi,” pastāsta Agra.
Gaisa balonu pilotu Gunāru Dukšti ar M.Vanagu iepazīstināja G.Eniņš. “Pirmā tikšanās ar Melāniju bija 80.gadu beigās Rīgas dzīvoklī. Viņa parādīja, ko paveikusi – plaukts ar sējumiem rokrakstā, avīžu izgriezumiem, shēmām, zīmējumiem. Biju šokēts, pārsteigums ir neizstāstāms. Ko viens cilvēks spējis izdarīt! Pāris reižu kopā devāmies pārgājienos pa Amatas apkārtni. Melānijai no bērnības atmiņā bija kāds akmens netālu no “Ser­muļiem”, kuru viņa sauca par upurakmeni. Precīzi, kur tas atradies, nezināja. Gājām pa pavasarīgu rugaini, cilpojām, līkumojām pa mežu, bet neatradām. Tas bija pāris stundu pārgājiens, brīnījos, ka viņa, kurai bija jau pāri astoņdesmit, ir tik enerģiska un varoša,” atmiņās kavējas G.Dukšte. Pēdējoreiz abi tikās Carnikavā, un Gunārs piedāvāja apskatīt Amatu no putna lidojuma. “Viņa bija tik pārņemta ar savu darbu, laiks viņai bija vērtība,” atceras G.Duk­šte. “Melānija teica, ka nevar lidojumu atļauties, jo atlikušais laiks jāvelta tam, lai uzrakstītu, iecerēto, darāmā daudz. “Dienu prom no darba ir par daudz,” skaidroja Melānija. Žēl, ka neizdevās parādīt viņas Amatu un tās apkārtni.” G.Dukšte uzsver: “Jūtos lepns, ka bijuši neaizmirstami, bagātu sarunu brīži kopā ar Melāniju Va­nagu.”

Melanija4
Kopā ar savējiem. Rakstniece Melānija Vanaga (vidū), Guntis Vāvere, rakstniece Aina Vāvere, skolotāja Jana Paupere, Ainas Vāveres māsa Lauma un skolotāja Ingrīda Lāce. Ainas Vāveres mamma  bija Spāres – Doles 1.pak.pamatskolas skolotāja – Milija Vērmane, pēckara gados dzīvoja Austrālijā. 1996.gads.

Atmiņas atklāj cilvēku. Stāsti par Melāniju Vanagu glabājas viņas pirmās skolas namā. Un atmiņas aizvien krājas. Katram savas. Jo īpaši mazmeitām Aijai un Ievai. Diemžēl nav daudz fotogrāfiju, kurās redzama M.Vanaga. “Tolaik par fotografēšanos nedomāja arī pasākumos, kur nu vēl ikdienā,” atgādina Ingrīda Lāce. Tajās, kur iemūžināta Melānija, viņa ir tieši tāda kā dzīvē – stipra, neatlaidīga, mērķtiecīga un vienkārša.
2012.gada septembrī Gunārs Dukšte, ciemojoties M.Vanagas muzejā, viesu grāmatā ierakstīja: “Paldies par atkalsatikšanos, Me­lānij!” Savukārt rakstniece Inga Ābele: “Paldies, ka ir vieta, kur satikties!”


Par sevi M.Vanaga rakstījusi: “Esmu saņēmusi Spīdolas prēmiju, Kultūras ministrijas prēmiju, Kardināla Julijana Vaivoda prēmiju no Kanādas, Eduarda Veidenbauma prēmiju no Liepas pagasta. Izdevniecība “Karogs” manu grāmatu izdošanai saņēmusi pabalstu no Sorosa fonda, no Kultūras ministrijas un arī citurienes.

Esmu zemsaviete, dziesmuvariete, daugaviete, Amatas skolas goda pirmklasniece.
Mana krāsa ir baltā, kas staro dievišķībā arī zemes virsū.
Mana mīlestība — rakst­niecība.
Mans spēks — manas dzim­tas saknes, kurās turos.
Ticu brīnumam debesīs, uz Zemes un manī pašā.
Mīlu vētru, kas aizvāc sārņus dabā, tīra dvēseli cilvēkā.

Maf Logo 2

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ielu pārbūve turpinās

14:42, 29. Aug, 2025

Turpinās ielu pārbūve Cēsīs. “Druva” jau rakstījusi, ka tiek īstenoti vērienīgi projekti, kas būtiski mainīs […]

Vieno piederība Raunai un pagasta skolai

14:33, 29. Aug, 2025

Raunas skolai piederīgie gatavojas salidojumam. “Tā ir atkalredzēšanās pēc īsāka vai ilgāka laika. Bet ne […]

Saglabāt senos vietvārdus un vārdus

17:25, 26. Aug, 2025

“Apvidvārdi ir spēcīgi un ietilpīgi – tie sniedz ziņas par mūsu valodas daudzveidību, vēsturi un […]

Jaunieši. Atrast atbalstu idejām

16:42, 19. Aug, 2025

Augustā Cēsu novadā aizvadīti divi jaudīgi jauniešu organizēti notikumi – saliedēšanās pasākums “Lauzt Robežas” Pārgaujas […]

Sociālais dienests. Pieejamība

16:29, 19. Aug, 2025

Pilotprojektu “Pieejamāks sociālais darbinieks” Cēsu novada Sociālais dienests pavasarī uzsāka Amatas apvienībā, Zaubes, Nītaures, Amatas, […]

Līdzdarboties sabiedrības atbalstam

19:57, 15. Aug, 2025

Rotari ir nozīmīga kustība visā pasaulē. Tā  kļuvusi par pasaules mēroga humanitāru spēku, kas ar […]

Tautas balss

Sludinājumi