
Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. Tiek sekots līdzi frontes virzībai, būtiskākajiem uzbrukumiem, bruņojuma situācijai, tiek vēstīti cilvēkstāsti gan no frontes, gan citādi iesaistītajiem.
Ukraina nebija gatava savu kultūras vērtību nosargāšanai, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu. Joprojām sabiedriskās organizācijas aizpilda robu kultūras jomas finansējumā un vērtību saglabāšanā, tās evakuējot un digitalizējot. Maidana muzeja ģenerāldirekora vietniece Olha Salo intervijā Latvijas Radio dalījās pieredzē gan par Ukrainas politiku, gan kultūras vērtību saglabāšanu, aicinot arī Latvijā sagatavoties krīzēm, pirms tās pienāk.
Komentējot jautājumu, ka ir evakuēti kultūras dārgumi un uz kurieni un kādā veidā tieši tas darīts, Olha Salo atbild: “Tā ir liela problēma. Sākšu ar to, ka, iespējams, pirmos divus gadus galvenā sarunas tēma starp ukraiņiem bija par to, kā tu sagaidīji 2022. gada 24. februāri. Katrs stāsts ir unikāls. Ja uz šo jautājumu atbildēja muzeju darbinieki, muzeju direktori, galvenie kuratori, lielākā daļa teica, ka šo dienu pavadīja savos muzejos. Pirmā lieta, par ko viņi domāja, – kā glābt kolekciju, kā glābt nacionālos dārgumus. Katrs evakuācijas stāsts ir ļoti unikāls, bet būtībā ir divi principi. Ir pārcelšanās uz drošāku vietu pašā muzejā, un ir evakuācija – tā ir pārcelšanās uz drošāku teritoriju. Evakuācija ir īpaša operācija, un to nevar veikt vienā dienā. Tāpēc dažiem muzejiem tas aizņēma mēnešus, dažreiz tas varēja būt gads, ja tā nav frontes līnijas teritorija. Tagad kolekcijas tiek glabātas attālākos Ukrainas apgabalos. Tās parasti pieņem citi muzeji, kuriem ir telpas un kuriem ir atbilstošas iespējas. Mums ir situācijas, kad ļoti vērtīgas lietas tika evakuētas uz citiem muzejiem Rietumvalstīs.”
Saruna ar Olhu man neviļus lika aizdomāties, cik gan ļoti sarežģīts šis aspekts ir realitātē. Padomājiet – cik kultūrjomas priekšmetu būtu glābjams Cēsu novadā vien. Protams, mēs visi saprotam, ka cilvēki tik kritiskā mirklī būtu svarīgākais, ne jau dažādi priekšmeti un bagātības, lai cik arī vērtīgas tās būtu. Tomēr, ja par šo tēmu aizdomājas, kļūst skumji, atceroties Kijivu vai Odesu, kad tur biju pirms kara. Pečerskas Lavru, piemēram. Kijivas Pečeru klosteris ir vēsturisks Austrumu Pareizticīgās baznīcas klosteris. 1926. gadā pasludināts par kultūrvēsturisko rezervātu, kopā ar Svētās Sofijas katedrāli iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tur atrodas Augšējais klosteris, Tuvo alu un Tālo alu ansamblis. Neesmu sekojusi vēstīm, vai tas ir cietis kara darbību rezultātā, bet bēdīgi, ja tā ir.
Pēdējo reizi Ukrainā biju pirms gadiem deviņiem, desmit. Nedēļu nodzīvoju tieši Kijivā. Atceros, kā vakaros pastaigājos pa plašajām pilsētas ielām. Cik smieklīgi alojos, kartē noskatīdama galamērķi ar domu – tas jau tikai pāris kvartālu attālumā. Bet kādi ir kvartāli Kijivā! Spēj tik nostaigāt tos pāris kvartāliņus! Tur pastaigājoties, sajūsminājos par varenajām vēsturiskajām ēkām, no kurām tagad liela daļa vairs nav tādas, kā bija.
To pārdomājot, atcerējos arī nesen Latvijas Televīzijā skatīto dokumentālo filmu “Mērijas ceļojums”, kas skaidri apliecina tēmas nozīmīgumu un to, ka kaut kas līdzīgs Latvijā jau ir piedzīvots. Otrā pasaules kara beigās vācu armija atkāpjoties ņēma līdzi arī 700 kastes ar Latvijas muzeju kolekciju vērtībām. Ja nebūtu bijis jaunas sievietes, vārdā Mērija Grīnberga, daudzas Latvijas muzeju zāles šobrīd būtu tukšas. Viņa kā brīvprātīgā 1944. gadā devās līdzi ešelonam ar Latvijas mākslas vērtībām un kopā ar tām atgriezās Rīgā. Vācu okupācijas spēki dārgumus centās izvest, padomju okupācijas spēki atveda atpakaļ, bet Mērija savu pienākumu izpildīja līdz galam. Pateicības vietā par paveikto Mērija tika atlaista no darba muzejā, strādāja rūpnīcā, un viņas turpmāko dzīvi pavadīja nerimstošas aizdomas. Filma, kas veidota pēc Mērijas mātes rakstītajām dienasgrāmatām, atklāj gan Mērijas Grīnbergas neparasto likteni, gan mūsu valsts vēstures pagriezienus.
Komentāri