
Medaļnieces. “DAB Cēsis” komandas dambretistes Baltijas čempionātā jauniešiem 100 lauciņu dambretē izcīnīja pilnu medaļu komplektu: zelts Marlēnai Gudēvicai – Liepiņai, sudrabs Gabrielai Muceniecei, bronza Luīzei Gudēvicai – Liepiņai. FOTO: no albuma
Bieži esam rakstījuši par Dambretes attīstītības biedrības (DAB) Cēsu jauno spēlētāju panākumiem dažāda līmeņa sacensībās.
Māsas Luīze un Marlēna Gudēvicas – Liepiņas kāpušas uz goda pjedestāla ne tikai Latvijas, bet pat Eiropas un pasaules čempionātos. Tāpēc arī “DAB Cēsis” komandas starts Baltijas čempionātā jauniešiem 100 lauciņu dambretē tika pavadīts ar cerībām, un tās netika pieviltas. Bez Latvijas, Igaunijas, Lietuvas jaunajiem dambretistiem sacensībās piedalījās arī Polijas un Ukrainas jaunie talanti. Kopumā pie galdiņiem sēdās 124 dalībnieki, rezultāti tika vērtēti desmit vecuma grupās. “DAB Cēsis” šajā čempionātā pārstāvēja četri dambretisti, bez jau minētajām Marlēnas un Luīzes arī viņu brālis Georgs Gudēvics-Liepiņš un Gabriela Muceniece.
Latvijas dambretisti kārtējo reizi pārliecinoši bija labākie, kopumā izcīnot 20 medaļas no visu 30 iespējamo medaļu kopskaita. Uz Cēsīm ceļo pilns medaļu komplekts un trīs kausi.
U8 vecuma grupā meitenēm pārliecinoši spēlēja gan Marlēna, gan Gabriela, attiecīgi izcīnot Baltijas čempiones un vicečempiones titulus. Marlēna uzvarēja visās septiņās spēļu kārtās, savukārt Gabrielai vienīgais zaudējums pret Marlēnu.
U8 vecuma grupā zēniem Georgs, gūstot kārtējo starptautisko pieredzi, ieņēma 10. vietu 13 zēnu konkurencē.
U13 vecuma grupā meitenēm Luīze līdz pēdējai spēļu kārtai bija izcīnījusi četras uzvaras, divas spēles noslēgusi neizšķirti un bija līdere. Diemžēl pēdējā kārta atnesa vienīgo zaudējumu, kas spēlētāju no līderes pozīcijas nobīdīja uz trešo, lai arī izcīnīts tikpat punktus kā 2. vietas ieguvējai. Konkurence spēcīga, un šoreiz godam nopelnīta bronzas medaļa.
“Druva” sazinājās ar Juri Gudēvicu – Liepiņu, lai pajautātu, kā izdevies panākt, ka visi trīs – Luīze, Marlēna un Georgs – ir tik aktīvi un aizrautīgi sportā. Un ne tikai dambretē, visi trīs ar panākumiem piedalās arī orientēšanās sportā.
Juris norāda, ka bērnu sportisko aktivitāti, iespējams, veicinājusi vecāku aktivitāte, jo gan viņš, gan sieva Līga ir aktīva dzīvesveida piekritēji: “Bērni to redz un arī apzinās, ka kaut kas ir jādara. Nav bijis tā, ka viņi būtu jāspiež uz treniņiem, paši atraduši to, kas patīk, un dara ar prieku. Vecākā meita Luīze ir ļoti aktīva, viņai patīk arī basketbols, florbols, futbols, bet visam jau nepietiek laika.”
Mēdz teikt, ka dažkārt vecāki caur bērniem grib realizēt savus jaunībā nepiepildītos sapņus, ambīcijas, bet Juris ar smaidu norāda, ka šis noteikti nav viņu gadījums: “Mēs ar sievu nekad neesam spēlējuši dambreti. Galvenā vaininiece jau ir bērnu vecmamma, kura ir arī dambretes trenere. Šobrīd tieši dambrete kļuvusi par galveno sporta veidu, tam tiek veltīts daudz laika, tādēļ mazāk atliek orientēšanās sportam.”
Dambrete attīsta ne tikai domāšanu, bet audzina arī pacietību. Uz to norāda arī Juris: “Protams, vismazākajiem ar to grūtāk, tur ātri izspēlē un viss. Bet, kad paaugas un nonāk Eiropas vai pasaules čempionātā, tur viena partija ilgst trīs četras stundas. Kad padomāju, ka puse darba dienas jāpavada pie galdiņa, spēlējot vienu partiju, nezinu, vai pats to spētu. Bērni pierod, viņiem tas liekas normāli.”
Sportistu tēvs arī atzīst, ka viens no iemesliem, kāpēc meitas joprojām turas dambretē, ir panākumi, kas bijuši jau gandrīz no paša sākuma: “Ja to pjedestālu nebūtu, grūti pateikt, kā būtu, bet, ja ir panākumi, ja pašas saprot, ka var cīnīties, tas dod motivāciju. Konkurence ir liela pat Latvijā, nerunājot par Eiropu, pasauli, un ceru, ka arī meitas saprot, ka vienmēr jau tās medaļas un kausi nebūs. Tādā pasaules čempionātā ir kādas desmit līdzvērtīgas spēlētājas, kuras cīnās par pirmo trijnieku. Bet atslābt nevar arī Latvijā un Baltijā, kur nupat pierādījās, ka viena neveiksmīga spēle var atņemt pirmo vietu. Protams, vienmēr nevar uzvarēt, bet redzu, ka šādā situācijā spēlētājai turnīrs nav devis gandarījumu. Cerams, ka arī tas kalpos par motivāciju.”
Ar Juri Gudēvicu – Liepiņu runājam arī par šobrīd aktuālo problēmu – bērnu atkarība no viedierīcēm. Ņemot vērā turnīru ilgās stundas pie dambretes galdiņiem, arī laiku treniņiem, vai atliek laiks arī datoriem, telefoniem?
“Nav jau tā, ka visas dienas paiet tikai pie dambretes, treniņi paņem kādu stundu divas dienā, pārējais laiks ir brīvs, bet jāteic, ka mūsējie pārāk neraujas pie viedierīcēm. Tas viņiem nav aizliegts, kaut ko jau uzspēlēt gribas, bet viss ir normas robežās,” saka Juris.
Viņš neslēpj, ka vecākiem, protams, ir prieks par bērnu panākumiem valsts mērogā, bet jo īpaši starptautiskos turnīros. Tagad sākusies gatavošanās pasaules čempionātam, kas oktobra beigās sāksies Turcijā, tur spēlēs arī jaunieši, sākot no U9 grupas.
J. Gudēvics – Liepiņš stāsta, ka Luīzei šī būs sava veida atgriešanās vietā, kur sākās starptautiskā pieredze: “Viņas pirmais pasaules čempionāts bija tieši Turcijā, nesen paskatījāmies rezultātus, Luīze tur knapi par sešnieku cīnījās. Kādam jau varēja “iekost”, bet līdz labāko trijniekam bija tālu. Tagad meistarība augusi, bet arī konkurentes jau nestāv uz vietas, grupa U13 ir ļoti spēcīga. Atšķirība tā, ka toreiz bija skaidrs, ka pret spēcīgākajām pretiniecēm būs zaudējums, tagad, ja sanāk spēle, var uzvarēt jebkuru. Izaugsme bijusi, kā būs – redzēsim!”
Komentāri