
Augstratu nevar nepamanīt. Kad ar to brauc Velosipēdu muzeja saimnieks Mārtiņš Belickis, apkārtējie brīnās, retais uzdrošinās pamēģināt. FOTO: Sarmīte Feldmane
Līgatnes centrā, kādreizējās papīra dzirnavās, pirmo vasaru apmeklētājus uzņem Līgatnes Velosipēdu muzejs. To izveidojis Mārtiņš Belickis.
“Man patīk velosipēdi,” iemeslu min Mārtiņš. Viņš ar velosipēdu brauc no bērnības, arī tad, kad draugi pārgāja uz mopēdiem, motocikliem, Mārtiņš palika uzticīgs divritenim. Pirms gadiem divdesmit izdomāja, ka garāžā pie sienas kā interjera priekšmets derētu Ērenpreisa velosipēds. “Izskatījās skaisti. Tad nezināju, ka pirmskara Latvijā kāds ražojis velosipēdus,” atklāj muzeja saimnieks. Sāka meklēt informāciju, un bija pārsteigums, ka bijušas arī citas slavenas fabrikas. Priekšstatu par divriteņu ražošanu Latvijā pavēra Saulkrastu Velosipēdu muzeja izdotā grāmata.
“Piedalīšanos sacensībās nomainīju pret braukāšanu pa Latviju, meklējot vecus velosipēdus un to detaļas,” bilst Mārtiņš un ar lepnumu pastāsta, ka no visām sešām fabrikām, kas Latvijā strādāja pagājušā gadsimta 20. un 30.gados, atrada kādu paraugu. Pamazām arī vāca visu, kas saistās ar velobraukšanu, sacensībām.
Aizvien biežāk par viņa kolekciju ieinteresējās muzeji, aicināja ekspozīciju parādīt kādā pasākumā. “Visur, kur piedalījos, bija interese par velosipēdiem. Kolekcija jau tik liela, ka pats varu izveidot muzeju un visu glabāt vienuviet, nevis vadāt pa citiem muzejiem,” stāsta Mārtiņš.
Dzīves ceļi Mārtiņu bija aizveduši uz Rīgu, bet dzimtā puse ir Bauska, un tur vispirms tika meklēta vieta muzejam. Tad Kuldīgā, Tērvetē, Inciemā, jo bija svarīgi, lai netālu ir vēl kāds objekts, kas interesē ceļotājus. Draugs no Siguldas ieteica Līgatni, tā taču ir starp Rīgu un Cēsīm un velobraucējiem būtu laba pieturvieta.
Cēsu novada pašvaldība bija izsludinājusi Papīra muzeja telpu nomu, un Mārtiņš to ieguva. Bija skaidrs, ka pie Velosipēdu muzeja piederas arī divriteņu noma un remontdarbnīca. Viņš nomā kādreizējo brūzīti, kas atrodas netālu, ēka gadu desmitus bijusi pamesta, vēl jāveic remonts.
Par to, ka pašvaldība likvidēja līgatniešu veidotas biedrības ierīkoto Papīra muzeju, pilsētnieki bija sašutuši. Tāpat tika uzdots jautājums, kāds Līgatnei sakars ar velosipēdiem. Mārtiņš Belickis rāda 1939.gada afišu, kas vēsta, ka Līgatnes papīrrūpniecības strādnieku un kalpotāju arodbiedrība rīko sporta svētkus, Vidzemes šosejā notiks riteņbraucēju sacensības. Savukārt Vienības braucienā piedalījies fabrikas strādnieks Lauva. Viņš darbā bija zaudējis roku, bet veicis braucienu, vadot velosipēdu ar vienu roku un par to saņēmis balvu. 1939.gada Vienības brauciena 6.starts – dāmām ar parastajiem ielas velosipēdiem – tika dots Līgatnē. 407 dāmas no Līgatnes brauca uz Rīgu.
“Gribu atrast kādu fotogrāfiju no šīm sacensībām,” bilst Mārtiņš un uzsver, ka nevar teikt, ka kādā vietā Latvijā pirmās brīvvalsts laikā nebrauktu ar velosipēdiem, nerīkotu sacensības.
“Laimīgas sagadīšanās pēc vēl daudz ko var atrast. Pētera Ozolnieka velosipēdu fabrikā ražoto velosipēdu šogad dabūju tepat Līgatnē. Protams, katru gadu aizvien grūtāk kaut ko atrast,” pastāsta Mārtiņš.
Par katru eksponātu muzejā ir stāsts. Nav jābūt velo vai vēstures entuziastam, lai kļūtu par aizrautīgu klausītāju. Muzeja saimnieks ar faktiem, piedzīvojumu stāstiem atklāj velosipēdu vēsturi Latvijā.
Uzmanību saista tik dažādas divriteņu pieslēdzamās atslēgas, jo visos laikos kāds iekārojis cita mantu. Ievērības cienīgas ir vēl cara laika velosipēda vadītāja tiesības. “No pagājušā gadsimta 30.gadiem velobraucēja tiesībās vairs nav fotogrāfijas, bet ir ierakstīta braucamā marka un rāmja numurs. Tas bija pierādījums, ka esi īpašnieks. Arī vācu okupācijas laikā bija tiesības. Noteikumi velobraucējiem bija stingri. Piemēram, tumšā laikā obligāti bija jābūt lampai un 15 metru redzamībai. Lūk, fabrikas “Latvelo” galvojuma zīme, ka gadu velosipēds nesalūzīs. “Ērenpreisa ražojumiem bija garantijas zīme, tā bija spēkā tika pirmpircējam,” stāsta muzeja saimnieks, bet par tik pazīstamo Gustavu Ērenpreisu uzsver, ka viņš ir ne tikai neaizmirsts velosipēdu ražotājs, bet arī bijis veiksmīgs pārdevējs, kurš saprata reklāmas nozīmi, avīzēs ievietoja lielus sludinājumus, draudzējās ar sportistiem, atbalstīja.
“Jauno paaudzi izbrīna brunču sargs, sauc to par dekoru,” ar smaidu pastāsta Mārtiņš.
Divriteņi arī mūsdienās ir iecienīts braucamais. Mārtiņš atgādina, ka 19.gadsimta beigās bija velobraukšanas izrāviens, tad dibināja biedrības, tās ierīkoja velotrekus. Velo popularizēšanā liela loma bija Latvijas prezidenta iedibinātajam Vienības braucienam 1936.gadā. Tas gluži kā Dziesmu svētki bija tautas saliedēšanai. Par balvām gādāja uzņēmēji, un tas bija prestiži. 1939.gadā tajā piedalījās 6200 dalībnieki, mūsdienās līdz tam nav tikts, lielākais bijis ap 5400. Muzeja saimnieks pastāsta, ka diemžēl nav atradis nevienu velobrauciena numuru, un piebilst, ka droši vien kādās mājās starp avīzēm gan jau ir paglabāts.
“Pats arī piedalos, jo esmu riteņbraucējs,” teic Mārtiņš un uzsver, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kam patīk braukt ar velosipēdu, sacensties, un viņus var arī ieinteresēt par velo vēsturi. Tā tikai šķiet, ka Velomuzejā var ieskriet uz dažām minūtēm. Ne viens vien steidzīgais te pavadījis vairākas stundas, arī noskatījies arhīvu filmas par dažādām sacensībām, izlasījis žurnālus.
“Pirmā tūrisma vasara atklāja, ka Līgatni apmeklē velotūristi no Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Somijas, Zviedrijas. Bija arī viens no Austrālijas. Cauri Līgatnei ved Eiropas veloceļš no Londonas uz Maskavu. Jūnijā viens no Londonas iebrauca, brauca tālāk līdz Narvai, bet ne uz Krieviju. Pat neapzinājos, cik te izdevīga vieta, vairāk biju domājis par vietējo tūrismu,” pastāsta muzeja saimnieks un piebilst, ka, domājot, kā pievilināt Līgatnei tūristus, uzsvars jāliek uz sadarbību.
“Pietrūkst sadarbības ar novada centru. Saprotams, katram sava sega tuvāka. Tūrists nebrauc tikai uz vienu vietu. Tas, kurš iebrauc Līgatnē, brauks arī uz Cēsīm, jo vēlas iepazīt dažādas vietas,” viedokli pauž uzņēmējs un vērtē, ka Tūrisma informācijas centrs Līgatnē ir ļoti vajadzīgs. “Var jau šķist, ka viss ir internetā, bet arī muzejā jautā, kur var paēst, ko var apskatīt kopā ar bērniem. Tūrisma informācijas centrs ir palīgs ceļotājiem,” teic Mārtiņš un atklāj, ka vietējie tūrisma uzņēmēji pamazām vien sadarbojas. Iespējams, nākamajā sezonā būs kāds kopīgs piedāvājums.
Komentāri