
Lote un Rihards. FOTO: publicitātes
Lotes un Riharda stāsts nav par aizbraukšanu vai atgriešanos – tas ir par apzinātu izvēli, par to, kā pasauli var izpētīt, “nogaršot,” un tad pieņemt lēmumu, kur izvēlēties dzīvot, par mazas valsts iespējām, ja vien prot tās saskatīt.
Rihards ir dzimis cēsnieks, kurš jaunībā gribēja redzēt plašāku pasauli. Studēja Latvijas Universitātē vēsturi, pēc tam devās tālāk – gads Viskonsīnas Universitātē, pēc tam Eiropas studijas Beļģijā un prakse Eiropas institūcijās. Rihards atzīst, ka kādu brīdi dzīves “scenārijs” ar karjeru Eiropas institūcijās šķitis ideāls, pat saņemts piedāvājums par pilnībā apmaksātām studijām ar stipendiju doktorantūrā. “Tas bija vilinošs piedāvājums, bet es apdomāju, kādu dzīvi vēlos. Sapratu, ka mana vieta ir Latvijā,” atzīst Rihards un piebilst: “Nelielās valstīs konkurence ir mazāka un iespējas pierādīt sevi – plašākas. Tas ir Latvijas pluss, un to noteikti vajag izmantot. Vācijā, Francijā vai citās lielās valstīs praksē bieži jāveic vienkārši, tehniski darbi, piemēram, jālīmē markas uz aploksnēm. Latvijā jau praksē biežāk tiek piedāvāti interesantāki un atbildīgāki uzdevumi un arī jaunam cilvēkam ir iespēja darīt ko jēgpilnu, tas palīdz augt.”
Rihards atzīst, ka arī viņam ir svarīgi darīt darbu ar jēgu un misiju, kur var redzēt reālus darba augļus. Viņš strādā jomā, kur iespējams apvienot ikdienu Latvijā ar plašāku starptautisku pieredzi. “Es varu būt kopā ar ģimeni, dzīvot Cēsīs, vienlaikus strādājot gan klātienē, gan attālināti. Taču man ir iespēja doties arī ārzemju komandējumos pārstāvēt Latviju un dalīties ar mūsu pieredzi,” tā Rihards, atzīstot, ka šāds līdzsvars ir liela vērtība.
Rihards un Lote satikās Amerikā, kur abi gadu studēja Viskonsīnas Universitātē. Lote ir kurzemniece, pārcēlusies uz Rīgu, vēlāk studējusi Vidzemes Augstskolā žurnālistiku. Viņas ārzemju pieredze saistās ar Erasmus programmas praksi Lielbritānijā, tad studijām Amerikā, pēc tam praksi. Kad pēc gada ASV Rihards turpināja studijas Beļģijā, abi bieži lidoja viens pie otra. Lote domāja, ka Malta varētu būt vieta, kur gribētos palikt, taču ar laiku domas mainījās. “Sapratu, ka vienīgais klimats, ko varu panest un ko mīlu, ir šeit, Latvijā. Arī biežie lidojumi sākumā šķita aizraujoši, bet ar laiku kļuva nogurdinoši. Tas bija brīdis, kad tika pieņemts lēmums – laiks atgriezties mājās.”
Pēc studijām abi dzīvoja Rīgā. Lote strādāja žurnālistikā un mārketingā, Rihards – valsts pārvaldē. Viņi iegādājās zemi Cēsīs un gandrīz katru nedēļas nogali ciemojās pie Riharda vecākiem. Lote atzīst, ka par pārcelšanos uz Cēsīm bija domājuši jau agrāk, taču vienmēr šķitis – vispirms jāuzceļ māja, jāsagaida īstais brīdis. “Māja vēl nebija uzcelta, bet nolēmām negaidīt uz lielajiem plāniem, jādzīvo tagad,” viņa saka. Kad piedzima meita un lielpilsētas temps sāka šķist nogurdinošs, pēdējais grūdiens pārcelties bija 2022. gada pavasaris – kara sākums Ukrainā un drūmā atmosfēra Rīgā. “Pirmo nedēļu pēc pārcelšanās izslēdzām telefonus, gājām pastaigāties mežā un baudījām mieru,” atceras Lote.
Sākumā Cēsīs pietrūka ierasto draugu un sarunu, kas Rīgā bija ikdiena, tāpēc Lote izveidoja grāmatu klubu “MUMS” – vietu, kur satikties, lasīt un dalīties ar domām. “Grāmatas saved kopā cilvēkus,” saka Lote. Kluba dalībnieki reizi mēnesī satiekas tiešsaistē, reizi ceturksnī – klātienē Cēsīs, bet vasarās rīko nometnes.
Ar laiku ģimene kuplinājās ar otru meitiņu, un, kad beidzās valsts noteiktais bērnu kopšanas atvaļinājuma laiks, Lotei bija grūti atgriezties pilnas slodzes darbā. Ikdiena ar bērniem un arī vaļasprieks – grāmatu klubs – prasa laiku un uzmanību. Lote ir gandarīta, ka izdevies atrast darbu, kas ļauj apvienot visas viņai svarīgās jomas. Viņa strādā bērnu grāmatu izdevniecībā “Liels un mazs” nepilnā slodzē, kas ļauj labāk sabalansēt darbu, laiku ģimenei un hobijiem.
Svarīga loma ģimenes ikdienā ir Cēsus Sv. Jāņa luterāņu draudzei. “Draudze palīdzēja justies pieņemtiem jau no pirmās dienas. Tur mums ir tuvi cilvēki, ar kuriem satiekamies reizi mēnesī,” stāsta Lote. Viņa novērtē, ka mācītājs Didzis Kreicbergs īpaši domā par jauniešu un jauno ģimeņu iesaistīšanu draudzes dzīvē. Tiek organizētas attālinātas grupas tiešsaistē, lai piederības sajūtu nezaudētu arī tie, kas šobrīd dzīvo ārzemēs. Rihards uzsver, ka šī pieeja ir ļoti vērtīga: “Ir lieliski, ka mācītājs apzina arī tos, kuri ir ārzemēs. Ja viņi atgriezīsies, būs sajūta, ka draudze jau ir pazīstama, un nevajadzēs justies kā svešiniekam.”
Dzīvojot Cēsīs jau vairāk nekā trīs gadus, Lote un Rihards īpaši novērtē pilsētas kopienas spēku. Lote atzīst, ka Cēsīs ir viegli sajust piederību un ātri atrast domubiedrus. Viņa kā piemērus min kopstrādes telpas Raiņa kvartālā, kultūrtelpu “MALA”, kā arī cēsnieku “WhatsApp” kopienu, kur pilsētnieki dalās ar informāciju, diskutē par ikdienas lietām un arī tirgojas: “Ja vajag ko uzzināt, šajā grupā vienmēr kāds palīdz.” Svarīgs atbalsts bijis arī bērnudārzs, tur draudzība veidojas gan starp bērniem, gan vecākiem, un tas ļoti palīdz iejusties jaunā pilsētā,” stāsta Lote. Tieši šādas vietas un kopīgas iniciatīvas padara pilsētu dzīvu un atvērtu arī jaunpienācējiem.
Protams, arī Cēsīs ir savas problēmas, īpaši ģimenēm ar bērniem. Lote atzīst, ka pilsētā trūkst lielu, ģimenēm piemērotu dzīvokļu – bieži tie ir vai nu pārāk mazi, vai jau aizņemti, un jaunu mājokļu piedāvājums augošām ģimenēm ir ierobežots. Arī piemērota zemes gabala atrašana var būt izaicinājums. Lotei un Rihardam ar zemes iegādi paveicās, arī šeit ļoti noderēja draudzes locekļu atbalsts.
Domājot par nākotni, Lote saka: “Es noteikti novēlu savām meitām “pagaršot” pasauli. Bet es, protams, aizturētu elpu gaidīšu, lai viņas galu galā tomēr atgrieztos mājās.” Rihards piebilst: “Cēsīs vienmēr ir iespējas iesaistīties, darboties un augt, bet vislabāk ir tas, ka dienas beigās vari būt mājās – savā īstajā vietā.”
Komentāri