
Gan jau ir dzirdēts, ka angļu valodā mēdz teikt “you made my day”, ko var tulkot kā ”tu uztaisīji manu dienu”. Vārdu sakot, tas apliecina, ka kāds jūsu dienu ir “izveidojis” vai padarījis īpašu. Manu dienu īpašu padarīja kundze, ar kuru kopā sēdējām uz soliņa pie Dubinska dīķa. Es pusdienlaikā pa Raiņa ielu gāju uz autoostu. No rīta puses lietainajā dienā tobrīd uzspīdēja silta vēlas vasaras saule. Skaistā skata uz dīķi apburta, nolēmu izbaudīt šajā vasarā nebūt ne biežo saulaini silto mirkli un pasēdēt uz soliņa. Ne brīdi nenožēlojot it kā izšķērdēto laiku, nolēmu mājās braukt ar nākamo autobusu.
Dzīves foršie mirkļi taču jābauda tajā brīdī, kad tie ir. Un saule beidzot sildīja īsti vasarīgi jauki. Dīķis izskatījās pēc mierpilnas Purvīša gleznas. Pēc mirkļa man pievienojās kāda kundze gados, sakot, ka arī gribot te piesēst un apēst saldējumu. Pavirzījos vairāk uz soliņa malu un piekritu, ka šis ir īstais brīdis saldējuma baudīšanai. Tā, vārdu pa vārdam, sākām sarunu. Diemžēl es neiedomājos noskaidrot cēsnieces vārdu. Toties uzzināju, ka viņai ir 87 gadi. Nekad gan viņai tik daudz nedotu.Teiktu – maksimums 75. Saruna bija tik interesanta. Par visu ko – par Sibīriju, par padomju gadiem, par ilglaicīgo darbu universālveikalā pilnu ar piedzīvojumiem, zagļu pieķeršanām un citiem aizraujošiem notikumiem. Dzīvelīgi un aizraujoši man tika izstāstīts, kā viņa ar kolēģi aizvilkušas pie priekšnieka kundzīti, kas bija “netīšām” aizņēmusies halātu, un par kādu citu, kura veikala labumus bija gribējusi iznest sabāztus zem lietusmēteļa, tāpat par igauņu tūristu, kas, visiem redzot, paņēmis no plaukta labu konjaku un jau taisījies doties prom. Sēdēju tur, klausījos sirsnīgos stāstus no pagātnes un domāju, ka mūsdienu trakās steigas laikmetā ikvienam no mums vajadzētu biežāk mierīgi pasēdēt un ieklausīties.
Ziniet, ja uzmanīgi paklausās, visu ko var dzirdēt. Te nu man bija jāatceras pirms kāda laika “Rīgas Laikā”, kad vēl bija tāds žurnāls,lasītu rakstu par to, ka mēs jau sākam aizmirst, kas ir klusums. Klusuma būtībai publikācijā “Variācijas par klusumu” pievērsās Dženeta Kūpermane. Viņa, piemēram, saka: “Tas, ko mēs atstājam neizrunātu, ir daudz svarīgāks par to, ko pasakām.” Nenoliedzami- nepietiekama komunikācija nereti ir iemesls daudzām nesaskaņām un problēmām, jo, kā mēdz teikt. – kur nav informācijas, tur rodas dezinformācija, respektīvi – katrs pats var piedomāt iztrūkstošo skaidrojumu. Tomēr dažkārt pārlieku liela “ļurināšana” ļauj aiz vārdu biezokņa pazaudēt būtisko. Tieši tāpēc, manuprāt, īpaši pašreizējā infolaikmetā ir svarīgi nepazaudēt kontaktu ar sevi. Aiz skaņu un attēlu biezokņa spēt dzirdēt savas domas. Pa laikam nozust no sabiedrības virpuļa, lai ieklausītos savās izjūtās, vēlmēs un noskaņojumā. Arī Dž. Kūpermane raksta: “Skaņas satrauc – tās maina pasauli. Taču laiku pa laikam tām jāapstājas. Bez klusuma brīžiem nevar sadzirdēt ne sevi, ne citus.”
Ja pārāk auļo pa dzīvi un neklausās, tad vienkārši neatliek laika pamanīt šādus jaukus mirkļus, kad blakus piesēdusi kundze, kas labprāt padalās ar aizraujošiem dzīves laikā piedzīvotiem notikumiem. Tāpēc – ieklausieties!