
Ik dienu sociālajos medijos mūsu acīm paskrien garām milzum daudz ierakstu, no kuriem dažkārt kāds piesaista ilgāku uzmanību. Tā kā ikdienā izmantoju sabiedrisko transportu, uzmanību pievērsa vienas Latvijas mazpilsētas autoostas pārpublicētais ieraksts. Tajā vēstīts, ka runāšana, mūzikas klausīšanās bez austiņām vai jebkāda cita kaut mazākā līmeņa trokšņošana Japānas sabiedriskajā transportā ir uzskatāma par nepieklājīgu, pat rupju uzvedību. Tas lika aizdomāties par visām reizēm, kad esmu bijusi lieciniece visdīvainākajām personības izpausmēm autobusos un vilcienos.
Dažkārt liekas, ka viena kategorija cilvēku garākas telefona sarunas vispār ieplāno tikai pārbraucienu laikā. Nu laikam jau viņi novērtē – priekšā garš ceļš, nebūs, ko darīt, tad piezvanīšu radiņiem, sen nav runāts. Tas, ka visiem citiem pasažieriem, pāris desmitiem cilvēku, ne visai interesē, kā Cesvaines Zojai pašlaik veicas ar vīriešiem vai kādiem paņēmieniem Gunta no Talsiem cīnās ar nelietīgo rozi uz gūžas, tas viņus ne pārāk uztrauc. Vēl nesen viss autobuss ne gluži izvēles kārtā klausījāmies kādas jaunas, viscaur rozā tērptas dāmas videozvanā draudziņam, kurš, kā bija saprotams no sarunas, dzen mašīnas no citām Eiropas valstīm uz Latviju. Saruna bija visai intīma rakstura, tāpēc vien noteikti visai kaitinoša daļai braucēju. Jāatzīst, šajā reizē neizturēja kāds vīrietis un pļāpīgajai dāmītei diezgan skarbi uzsauca – kāpēc citiem tas viss jāklausās, lai slēdz ārā. Tas bija diezgan iedarbīgi. Tiesa, iespaidu tas atstāja ne uz jauno sievieti, bet uz viņas sarunas partneri, kurš uzreiz paziņoja, ka iebrauc pilsētas intensīvajā satiksmē un vairs nevar runāt.
Reiz iepriekšējā darbā ar kolēģiem pie rīta kafijas apspriedām šo niķi -skaļi runāt pa telefonu sabiedriskajā transportā. Tad viena kolēģe teica, ka gadījumos, kad trāpoties tādi runātāji, viņa demonstratīvi izvelkot savu telefonu un skaļi, ar skaidru dikciju tajā sakot: “Nu, čau! Nē, pašlaik nevaru runāt, jo braucu autobusā, traucēs citiem!” Lielākoties tas esot iedarbīgs paņēmiens.
Bet manis piesauktajā autoostas ierakstā sociālajos tīklos bija minētas vēl dažas uzvedības normas, kas tiek stingri ievērotas Japānas autobusos – telefoni klusuma režīmā, sarunas čukstus vai klusums, austiņas – tikai ar minimālu skaļumus, un tad mans mīļākais noteikums – soma klēpī, nevis ejā vai uz sēdekļa. Jo Japāna patiešām nav Latvija, kur puse no autobusa braucējiem izvēlas sēdēt ārējā sēdeklī, uz iekšējā krēsla novietojot savu somu, un, ja iekāpj vēl pasažieri, sirsnīgi vērot ainavu aiz loga.
Vēl viens no Japānas nerakstītajiem likumiem- sabiedriskajā transportā esot klusums arī iekāpjot un izkāpjot, bez grūstīšanās vai steigas. Arī tas mums ne pārāk padodas, jo vienmēr kādam ir jāsteidzas vairāk, jāspraucas garām, spītīgi stumjot malā citus, vienalga – vecus vai jaunus.
Komentāri