
Kā labāk darīt? To apspriež vēsturnieks Gundars Kalniņš, meistars no Igaunijas Meelis Merila, cēsniece Ieva Ziediņa un biedrības “Cēsu mantojums” vadītājs Jānis Tolpežņikovs. FOTO: Sarmīte Feldmane
Divas dienas vēsturiskajā Cēsu pilsētas kapsētā Rīgas ielā valdīja rosība. Dažādu paaudžu interesenti darbojās ap kapsētas metāla krustiem, un svētdienas pievakarē bija redzams paveiktais. Daudzi krusti bija ne tikai notīrīti, arī nokrāsoti melni.
“Kopā mācījāmies un darījām,” saka cēsniece Ieva Ziediņa. Viņa bija viena no biedrības “Cēsu mantojums” rīkotās meistardarbnīcas apmeklētājām.
“Gandrīz katrā Latvijas vēsturiskajā kapsētā līdz mūsdienām saglabājušies 19. gadsimtā izgatavoti metāla krusti un citi dzelzs vai čuguna izstrādājumi. Diemžēl nereti tie ir sliktā vai pat kritiskā stāvoklī. Tie ir mūsu materiālās kultūras liecības, ko esam saņēmuši no priekšgājējiem, un mums tās jāsaglabā nākamajām paaudzēm,” saka biedrības vadītājs Jānis Tolpežņikovs un pastāsta, ka biedrība regulāri rīko meistardarbnīcas interesentiem, kuri vēlas iemācīties atjaunot un saglabāt vēsturiskas vērtības. Bijušas meistardarbnīcas koka logu, dolomīta mūra restaurācijā, tagad kārta brīvdabā eksponētu metāla izstrādājumu atjaunošanai.
“Meistardarbnīcām ir divi mērķi: iemācīties darīt un dot labumu sabiedrībai,” saka J.Tolpežniekovs un uzsver, ka Cēsu pilsētas kapsētas revolarizācija, ko veic domubiedru kopa vēsturnieka Gundara Kalniņa vadībā, ir atbalstāma iniciatīva. Redzams, cik daudz var izdarīt, strādājot secīgi – sākot ar izpēti, sakopšanu, tad ķeroties klāt materiālā mantojuma saglabāšanai un atjaunošanai.
Meistardarbnīcu vadīja Vīlandes Kultūras akadēmijas pasniedzējs, restaurators Meelis Merila. Viņš vispirms izstāstīja darbu secīgu kārtību, parādot, kas un kā paveicams. Lietie čuguna krusti maksimāli saudzīgi tika notīrīti ar birstēm, tos atbrīvojot no gadu desmitos saaugušām sūnām un ķērpjiem. Tad uz virsmas uzklāts rūsas pārveidotājs, kas izveido arī aizsargslāni. Pēc dienas var krāsot ar melnu metāla krāsu.
Cēsu pilsētas kapsētas saglabāšanas revalorizācijas projekta iniciators un vadītājs Gundars Kalniņš ar gandarījumu pastāsta, ka meistardarbnīcu vada zinošs meistars, bet dalībnieku vidū ir dažādu profesiju, paaudžu interesenti. “Ir cilvēki, kuriem profesionāla interese, kuri kaut ko darījuši vai dara un grib pārliecināties, vai pareizi, varbūt uzzināt kādu meistara noslēpumu. Ir cilvēki, kuri vēlas sakārtot dzimtas kapu vietas un arī atjaunot metāla krustus. Starp meistardarbnīcas apmeklētājiem arī tādi, kuri vēlas iegūt zināšanas un ar savu darbu palīdzēt sakopt Cēsu pilsētas kapsētas,” pastāsta G.Kalniņš un piebilst, ka darbu gaitā notiek diskusijas, viedokļu apmaiņa.
Cēsniece Ieva Ziediņa nodarbojas ar dzimtas pētniecību. “Līdz septītajai paaudzei mani senči nākuši no 30 kilometru apkaimes ap Cēsīm, ne no pašas pilsētas. Cēsis ir vidū, te tagad dzīvoju. Biju interesents, kurš apmeklēja lekcijas par materiālo vērtību atjaunošanu, bet gribas pašai darīt. Sākumā kapsētā lasīju žagarus, tad paņēmu rokās birsti. Tagad jau krāsoju,” pastāsta cēsniece un rāda kladi, kurā pierakstīts, kas un kā jādara, atjaunojot metāla krustus. Dzimtas kapos tādi ir saglabājušies, zināšanas un praktiskas iemaņas apgūtas, varēs darīt. I. Ziediņa uzsver, ka te kopā ar vecākiem ir bērni, kuri līdzdarbojas, daudz jautā, interesējas. Ir ļoti būtiski, kā bērni gūst izpratni par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu.
“Mēs maz runājam un stāstām jaunajai paaudzei par savām saknēm. Šajā kapsētā apglabāti tie, kuri lielā mērā veidoja Cēsis, to nedrīkstam aizmirst. Te atklājas dzimtu stāsti, kurus nedrīkstam pazaudēt,” pārdomās dalās I.Ziediņa un pastāsta, ka kapsētā ienācis kāds vāciešu pāris un interesējušies par savu tuvinieku atdusas vietu, kāda cēsniece ienākusi un stāstījusi, ka atminas draudzenes radu kapu vietu.
Meelis Merila atklāj, ka tādu kapsētu līdz šim nav redzējis. Igaunijā ir dažas pamestas mazas kapsētas laukos, bet ne izdemolētas. “Tas apbrīnojami, kas šajā kapsētā paveikts un ka tai paveicies, jo ir cilvēki, kuri gatavi darīt, lai tā nepazūd,” saka M.Merila un pastāsta, ka labprāt nodod savas zināšanas, lai cilvēki tās izmanto kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai. Igaunijā, lai atjaunotu šādus krustus, gadu jāmācās kursos, jāiegūst licence. “Ar kādu aizrautību visi strādā, tas ir apbrīnojami. Ja dara, nav jau nekā sarežģīta,” teic meistars.
Meistardarbnīcā interesenti strādāja luterāņu nodalījuma senākajā daļā gar Rīgas ielu. “Ne vien ieguvām teorētiskas zināšanas metāla pieminekļu konservācijā, bet arī katrs piedalījāmies kapsētas pieminekļu atjaunošanā. Divu dienu laikā kopīgiem spēkiem no rūsas izdevās attīrīt un no turpmākiem korozijas bojājumiem pasargāt 12 pieminekļus vai to fragmentus,” pēc divām darba dienām gandarīts saka G.Kalniņš un uzreiz piebilst, ka vēl jāatjauno metāla krusti, sētiņas, ķēžu turētājgali gan luterāņu, gan pareizticīgo nodalījumā.
Komentāri