
Aivars Krjukovs. FOTO: no albuma
Zemessardzes komandieris pulkvedis Aivars Krjukovs piedalījās Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandiera maiņas svinīgā ceremonijā Cēsīs, apmeklēja Instruktoru skolu. Sarunā ar “Druvu” par aktuālo Zemessardzē.
-Kādas pārmaiņas būtu nepieciešamas Zemessardzē?
-Patlaban esam pareizajā ceļā uz pārmaiņām. Vispirms – kaujas spēju uzturēšana valsts aizsardzības plāna realizēšanā vakar, šodien, rīt. Zemessardzei un bruņotajiem spēkiem jābūt gataviem eksperimentēt, meklēt labākus risinājumus, nebaidīties mainīt iepriekš pieņemtos lēmumus.
Nedrīkstam turēties pie dogmām, ja kaut kas pirms gada bija labi, tad tā ir arī šodien un būs nākamos desmit gadus. Jāspēj dinamiski vērtēt pārmaiņas, tām pielāgoties un arī kaut kur tās apsteigt. Tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, tehnikas attīstība, komunikācijas un kaujas paņēmieni mainās, jāeksperimentē, lai attīstītos. Jāsteidzas līdzi jaunajam. Jaunās paaudzes zināšanas ir būtiskas.
-Zemessardzē nepieciešami aizvien izglītotāki speciālisti. Kā viņus piesaistīt, kā paplašināt Zemessardzes rindas.
-Jauni cilvēki Zemessardzē ienes jaunas zināšanas, pieredzi. Mūsdienu tehnoloģijas liek pielāgoties, ne vienmēr cilvēki, kuri auguši citā sistēmā, var attīstīties, ja nepaskatās ārpus ierastā. Tehnoloģijas, globālisms – ar to saskaramies ik dienu.
Zemessardzē cilvēki iesaistās, jo grib dot savu profesionālo pieredzi. Zemessardze nav vienkāršu uzdevumu izpildītāji. Te darbojas dažādu profesiju pārstāvji, vadītāji, nozaru eksperti, zinātnieki. Speciālisti var pielabot to, ko ikdienā nepamanām. Jaunais, kurš ienāk mūsu rindās, to ierauga gan organizācijas vadības principos, mācību rīkošanā, gan tehnoloģijās.
Uzskatu, ka katrs Latvijas iedzīvotājs ir artava kopīgajā valsts aizsardzībā. Lai veicinātu Zemessardzes attīstību, ne katram ir jānes ierocis, var līdzdarboties un palīdzēt ar savu iegūto izglītību, specialitāti.
Katrs Zemessardzē apgūst pamata iemaņas, lai pats saprastu, ko spēj un ko no viņa sagaida citi krīzes situācijā. Ir būtiski iemācīties pasargāt sevi, savu ģimeni, dot ko vairāk sabiedrībai. Esam sabiedrības spogulis. Kā jau, kad, ieskatoties spogulī, ieraugām, vai šodien izskatāmies labi vai varbūt ne, saskatām labo un to, ko var uzlabot.
Bet, ja spogulī redz tikai sevi, tad ir slikti. Mums jābūt tam spogulim, kurā redzami visi –ģimenes, darbavietas, pašvaldības, NVO. Visam jābūt sazobē, izmantojot katra stiprās un izlīdzinot vājās puses, tad valsts aizsardzība kļūst par spēku.
-Zemessardzes veterāni arī aktīvi iesaistās organizācijas ikdienā.
-Viņi ir neatņemama Zemessardzes daļa. Viņi ir redzējuši, kā organizācija mainījusies, var saglabāt vēsturisko stāstu. Viņu iesaiste ir tikpat būtiska kā jauno. Ne visi veterāni ir jau cienījamos gados, un ne viens vien var būt par paraugu, kā sevi fiziski uzturēt. Veterānu uzdevumi ir tikpat svarīgi kā profesionālā vai valsts aizsardzības dienesta karavīriem , zemessargiem, jaunsargiem. Visi kopā veidojam valsts aizsardzības sistēmu.
-Mācībām zemessargi atvēl brīvo laiku, nav viegli tās apvienot ar ikdienas darbu.
-Mācības tiek plānotas gadam. Ir plašāka mēroga mācības, kad gribam, lai atnāk ļoti daudzi. Tad varam testēt kaujas gatavību, pārbaudīt, kas izdarīts, sasniegts. Pārējās reizēs ir noteiktu iemaņu apguve vai pilnveidošana. Pamatapmācības ir 21 dienu, bet ir arī nedēļas nogales, kad šo kursu apgūt. Tas var būt arī centralizēti vasaras pasākumos. Elastīgs process ļauj pielāgoties katra individuālajām iespējām, pievienoties un realizēt valsts aizsardzības apmācību procesu, apvienot darbu, ģimeni, atvaļinājumu. Tā ir māksla organizēt personāla politiku, komandieru ikdienas darbu gan ar indivīdu, gan kolektīvu.
Zemessargs nav viens. Ar laiku visi kopā daudz ko piedzīvojuši, kļuvuši labi pazīstami, cits par citu interesējas, kad dosies uz mācībām, grib būt kopā. Būt klāt lielākās mācībās ir goda un cieņas jautājums, jo no katra atkarīgs, kāds ir vienības uzdevums valsts aizsardzības plānā.
-Daudz tiek runāts par jauniešu fizisko sagatavotību.
-Mums ir jāpielāgojas, nevar kādu vainot, tā nebūs pareiza pieeja. Tas jāpieņem kā pašsaprotams. Pazīstamais teiciens, ka manā laikā tā nebija, jo vecākā paaudze tā vienmēr saka par jaunāko, bet jaunākā, ka iepriekšējās neko nesaprot, nekur nav zudis. Tas ir fakts, ka fiziskā sagatavotība, veselība, stāja jauniešiem nav tāda, kāda bija pirms gadiem. Ja, atnākot armijā, kādu vingrinājumu var izpildīt trīs reizes, pēc gada redzam progresu. Gan skolās, gan armijā, arī brīvajā laikā jauniešiem jāmāca uzturēt fizisko veselību, tikai tad būsim spēcīgi.
-Iedzīvotājus interesē civilā aizsardzība, katram svarīgi zināt, kā pareizi rīkoties krīzes situācijā. Tas tiek jautāts pašvaldībām, jo uz to rīcību paļaujas. Kāda ir Zemessardzes un pašvaldību sadarbība?
-Arī daudzi man pazīstami cilvēki, kuri nav saistīti ar bruņotajiem spēkiem, Zemessardzi, meklē atbildes – kā varu palīdzēt valsts aizsardzībai un kā tā palīdzēs man. Zemessardze un NBS strādā pie programmas, būs mehānisms, kā var palīdzēt, to paredzēs dokumentēt Ministru kabineta noteikumos.
Pašvaldībās ir civilās aizsardzības (CA) komisijas. Ar katru gadu tās kļūst aizvien spēcīgākas gan izpratnē, gan darba koordinēšanā. CA komisijā ir visu institūciju, kas darbojas pašvaldībā, pārstāvji, tostarp no Zemessardzes, no vietējā bataljona.
Mehānismam jābūt tādam, lai ar pašvaldības iestāžu, kapitālsabiedrību, NVO iesaisti iedzīvotāji ikdienā tiktu izglītoti. Jānāk kopā un jārunā, kā palīdzēs iedzīvotājiem. Būtiski, nevis kā bruņotie spēki palīdzēs, bet arī kā sabiedrība varēs palīdzēt slimnīcām, skolām, pašiem iedzīvotājiem. Būtiski, lai krīzes situācijā nav neziņa, panika, lai iedzīvotāji zina, ko drīkst, ko nedrīkst un kas jādara. Bruņoto spēku uzdevums ir valsts aizsardzība, bet CA komisijai plašs jautājumu loks: vai būs elektrība, ūdens, vai būs pārtika, kā darbosies patvertnes, kā notiks iedzīvotāju pārvietošanās un tamlīdzīgi jautājumi.
CA komisiju darbā jūtams kūtrums, jo nezina, ko darīt, tāpēc baidās kaut ko mainīt. Ja kaut ko sāks, bet kļūdīsies, vēl radīs ažiotāžu. Šobrīd mums kā sabiedrībai jābūt spējīgiem eksperimentēt. Pamēģinām, skaidrojam, kļūdāmies, skaidrojam, labojam. Atgriezeniskajai saitei jābūt, lai saprastu, kas nav bijis skaidrs. Mācāmies kļūdoties, ja kļūdāmies, tas ne vienmēr ir slikti, tā ir pieredze miera laikā, bet labi, ka tas nenotiek krīzes situācijā. Noteikti, tiekoties ar bataljonu komandieriem, pašvaldību CA komisijām, runāsim, kā cits citam varam palīdzēt. Sabiedrībai jāskaidro, ko palīdzēs un kas jāspēj pašiem.
Valsts pārvaldē tiek strādāts pie valsts krīzes centra izveides. Tas visu diennakti būs spējīgs pārraudzīt situāciju un vadīt krīzi. Tas palīdzēs pašvaldībām. Pašvaldībā jābūt CA speciālistam, kurš CA sistēmu uzturēs, pilnveidos.
Sabiedrībā daudz runājam par 72 stundu somu, bet katrā organizācijā jābūt 72 stundu darbības, dzīvotspējas plānam. Lai pašvaldība, tās institūcijas, kapitālsabiedrības, arī privātuzņēmumi, ja tie nodrošina vitāli svarīgu pakalpojumu, ir spējīgi nodrošināt 72 stundu darbības nepārtrauktību. Vai varēs uzturēt darbiniekus, kur viņi ēdīs, gulēs, vai darbinieks varēs atstāt ģimeni krīzes situācijā – tie un citi jautājumi ir ļoti svarīgi. Ja kāds darbinieks nevar krīzes brīdī būt darbā, no tā var ciest daudzi cilvēki. Ir jābūt 72 stundu somai katram iedzīvotājam un 72 stundu somai organizācijas dzīvotspējai krīzes režīmā. Nav visiem jābūt armijā vai Zemessardzē, kādam ir arī jāpalīdz citiem dienestiem, vispārējā valsts aizsardzības sistēma var darboties tad, ja katrs zinām, ko darām katrā konkrētā situācijā.
Redzam, ka Ukrainā krīze ir daudz ilgāka par 72 stundām. Ja skaidrs pirmais posms, nākamos attīstīt jau ir daudz vieglāk. Kā komandierim man jābūt gatavam palīdzēt CA komisijām krīzes vadībā un menedžmentā.
-Katru dienu uzzinām daudz jaunas informācijas. Ne viss ir patiesība, ko izlasām, redzam, dzirdam.
-Tā ir ikdiena. Jārēķinās ar pastāvīgu cīņu informatīvajā telpā. Tā būs neizbēgama jebkurā nozarē. Informācijai ir spēks, tā vai nu saliedē, vai šķeļ. Jāmācās atšķetināt patiesību no meliem. Tā ir gan individuāla, gan kolektīva atbildība, kā un kur informatīvajā telpā atrodam patiesību.
-Kā pats nokļuvāt armijā?
-Esmu rīdzinieks. Pabeidzu vidusskolu, iestājos Aizsardzības akadēmijā, kļuvu par profesionālā dienesta virsnieku. Tiesa, gribēju studēt ekonomiku, bet aizkavējās dokumentu kārtošana. Tāds bija likteņa lēmums. Kopš 1997.gada esmu bruņotajos spēkos. Nenožēloju izvēli. Mans uzdevums ir palīdzēt saviem tuvajiem cilvēkiem, draugiem, sabiedrībai sargāt Latviju.
-Ko labprāt darāt brīvajā laikā?
-Tā ir maz. Arī tagad esmu atvaļinājumā, bet Cēsīs bataljona komandiera maiņas ceremonijā nevaru nebūt klāt. Iepriekšējās dienās biju Ventspilī, Rēzeknē. Bet mani uzlādē skriešana, attīru domas. Patīk lasīt, ceļot.
-Ko kā Zemessardzes komandieris gribat pateikt iedzīvotājiem?
-Armija aug, attīstās, un tas turpināsies. Rīt mēs būsim labāki nekā esam šodien. Sabiedrībā jābūt sapratnei, ka dažkārt traucējam mieru, apzinoties, ka aizsargājam valsti. Esam blakus. Mums jābūt gataviem. Valsts aizsardzība ir mūsu prioritāte, bez valsts aizsardzības nepastāv valsts.
Komentāri