Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Pagātne, kas māca pārdomāt vērtības

Agnese Leiburga
Agnese Leiburga

Nesen beidzu lasīt Sandras Kalnietes autobiogrāfisko romānu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, kurā atainotas Kalnietes ģimenes vēstures traģiskākās lappuses – izsūtījums uz Sibīriju. Grāmata ir tulkota angļu, vācu, franču, itāļu, flāmu, somu, zviedru, japāņu, krievu un albāņu valodā un saņēmusi plašu atzinību.

“Nav tādas ģimenes Latvijā, kurai nebūtu sava stāsta par Sibīriju un par tuviniekiem, kuri tās aukstajos plašumos pazuduši bez vēsts. Šie stāsti ir tik līdzīgi. Mainās tikai darbojošās personas, bet izsūtījuma laiks un vieta, mocības un beztiesiskums ir vieni un tie paši. Man bija četri gadi un seši mēneši, kad atgriezāmies Latvijā. Ko es, mazs bērns, toreiz varēju zināt par ciešanām? Tās man tika aiztaupītas. Īsto Sibīriju iepazinu no savu vecāku un viņu draugu stāstījumiem, kas man šķita kā baisas pasakas, kurās darbojās ļauni briesmoņi un labajiem varoņiem tika uzlikti neiedomājami pārbaudījumi, kurus tie izturēja, par balvu saņemdami to visgaidītāko – atļauju atgriezties Latvijā. Patiesību es sapratu vēlāk, būdama pieaugusi. Grāmatas virsraksts “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” atspoguļo kādu patiesu epizodi.

“Izvešanas priekšvakarā brālis manai mammai uzdāvināja smalkas augstpapēžu kurpes, kurām bija lemts kļūt par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā Sibīrijas gadā. Šis tēls man šķiet dziļi simbolisks, jo tajā apvienojas nesavienojamais – trauslums un rupjš spēks, neaizsargātība un beztiesīgums, eiropeiskais, civilizētais un drausmīgā Sibīrijas īstenība,” raksta Sandra Kalniete.

Nenoliedzami, šādu grāmatu lasot, daudz jādomā par Latvijas vēstures lappusēm, tāpat arī par karu Ukrainā, kas šo valsti kara šausmīgajās norisēs ir atmetis atpakaļ tādā laika periodā, kādu mums visiem nešķita vairs iespējams piedzīvot mūsdienu attīstītajā pasaulē. Bet vēl ļoti izteikti šī grāmata man lika aizdomāties par gana bieži, īpaši dažādu Eiropas projektu kontekstā, piesaukto ilgtspējību (angļu: sustainability). Tā tiek skaidrota kā vides, kurā mēs dzīvojam, nodošana nākamajām paaudzēm, nekompromitējot nākamo paaudžu dzīves līmeni un iespējas. To attiecina uz trīs pamatvirzieniem: vides, sociālo un ekonomisko ilgt­spējību. Vienu brīdi šis termins bija tik populārs, ka iegūt kādu Eiropas Savienības vai paš­māju līdzekļu finansējumu projektam bija teju neiespējami, ja netika akcentēta ilgtspējība. Kāds gan ilgtspējībai sakars ar Sibīriju? Vienkārši man, lasot to, kā tolaik bija spiesti izdzīvot cilvēki, bija jāaizdomājas, ka tik naski, cik mēs šo terminu protam iekļaut dažādu projektu pieteikumos, mēs nebūt to necenšamies pielietot dzīvē. Vai gan nevajadzētu drusciņ saprātīgāk kalpot patēriņa dzīvei.
Jā, zinu, ka šo mēdz saukt ne tikai par informācijas, bet arī patēriņa laikmetu, jo nemitīgi tiek pirkts un pirkts, un pirkts. Brīžam liekas vispār bez sāta un apdoma. Nē, es, protams, nedomāju, ka bērni būtu jāsūta uz skolu ielāpiem apšūtās biksēs, tomēr neprātīgā jaunu apģērbu iegāde katrai sezonai arī diez vai liecina par ilgtspējīgu domāšanu. Lasot grāmatu, kurā cilvēki, lai izdzīvotu, spiesti ķert ēšanai žurkas un vardes grāvmalēs, gribot negribot jāaizdomājas, cik bieži mūsdienu sabiedrība met atkritumos drusciņ aizēstus produktus, kam vakar beidzies derīguma termiņš, lai gan pēc būtības tiem nav ne vainas.

Kopumā ņemot, laikam jau tiešām sabiedrībā naudas ir vairāk nekā jebkad, jo pieticīgi finanšu resursi liek vairāk domāt praktiski un taupīgi. Bet varbūt vienkārši ikvienam ir jāmēģina kaut mazliet mainīt domāšanu un pacensties kādu kripatu no ilgtspējīgas saimniekošanas ieviest arī savā ģimenē. Turklāt var iegūt patīkamu bonusu, jo pierādīts, ka mājās gatavots ēdiens, pat ja tas satur biedējošos cukuru, sāli un miltus, ir veselīgāks par rūpnieciski ražoto. Iespējams, uz katru reizi, kad saviem bērniem pagatavojat ābolu pankūkas, nevis nopērkat veikala našķi, ir jāskatās kā uz ilgtspējīgu un veselīgu pienesumu ģimenes uzturā. Vēl jo vairāk, ja pankūku mīklu pagatavojat no vakardien pāri palikušās piena zupas. Tātad racionāli izmantojat atlikušo ēdienu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi