
Nikijs Kalns. Foto: no albuma
Nikijs Kalns izvēlas dzīvot mierā – pie dabas, bez steigas -, bet izmantot visu, ko lauku dzīve piedāvā
Viņš gan nenoliedz, ka vides atšķirība ir manāma – Kurzeme no Vidzemes atšķiras gan kultūrā, gan arī dabā.
“Man nelikās sveša šī vide no cilvēku viedokļa, jo uzaugu līdzīgā vidē – Nīcā, Otaņķos, ar ļoti spēcīgu kultūru un tradīcijām, un iekšējo lepnumu par to, kas mēs esam, ar spēcīgo sacensības garu ar rucavniekiem. Bet sacensību pozitīvā nozīmē. Kaut kas ļoti līdzīgs no pirmās dienas ir bijis jūtams šajā pusē. Tas mani nenobiedēja un neatgrūda, jo tas ir kaut kas ļoti pazīstams.”
Nikijs Kalns Vecpiebalgas amatierteātrī “Sumaisītis” tika uzaicināts pēc debijas pagasta bērnudārza vecāku iestudējumā “Kaķīša dzirnavas”, kur spēlēja Balto kaķīti. “Kad mēs, bērnudārza audzēkņu vecāki, izlēmām gatavot bērniem izrādi, pieteicos Baltā kaķīša lomai. Projekts izrādījās ļoti veiksmīgs, rādījām iestudējumu vairākas reizes, un katru reizi bija piepildīta zāle. Mani pamanīja un aicināja darboties “Sumaisītī”, un tā arī mans ceļš amatierteātrī sākās. Lūk, tā arī ir tā iespēju izmantošana!”
Vecpiebalgas pusi par savām mājām Nikijs Kalns sauc jau vairāk nekā desmit gadus. “Nāku no Liepājas apkaimes. Nīcas, Otaņķiem, no laukiem. Mans stāsts būtībā ir tāds kā Sprīdīša stāsts. Kādu laiku esmu dzīvojis Norvēģijā, kad atgriezos Latvijā, meklēju pamata dzīvesvietu, saistīja Piebalgas puse. Atradu īpašumu, kas ļoti patika, un te nu es esmu,” stāsta Nikijs. Viņš gan precizē, ka nedzīvo Cēsu novadā, bet kaimiņos, Madonas novada Liezēras pagastā, taču meita mācās Vecpiebalgas vidusskolā, paša brīvais laiks saistīts ar Vecpiebalgas amatierteātri. “Arī tas prasa lielu darbu – ne tikai jāapgūst apjomīgs teksts, bet arī ir jāiedziļinās stāstā, lomā, tēlā. No malas noteikti izskatās amizanti, kad eju pa ceļu vai braucu pie stūres un runāju savas lomas tekstus,” teic Nikijs.
“Esmu ļoti aktīvs arī skolas dzīvē, vadu klases skolēnu vecāku aktivitātes un esmu skolas padomes pārstāvis. Pēdējā gadā biju arī tās vadītājs. Cenšos tur saskatīt problēmjautājumus, meklēt tiem risinājumus.”
Runājot par pozitīvo un negatīvo dzīvei laukos, Nikijs kļūst domīgs. Viņš atzīst – jautājums nav viegls. “Man ir ļoti svarīgs miers un klusums, ir grūti būt lielā burzmā, trokšņos. Esmu uzaudzis lauku vidē kā bērns, varbūt iemesls slēpjas tajā. Man patīk sajūta, ka kaimiņi neskatās man logos un ir zināma brīvība. Kad ir nepieciešama aktivitāte, sabiedriskums, tad to tāpat ir ļoti viegli sameklēt. Šeit, Vecpiebalgā, es to varu realizēt. Protams, ja darbs prasa došanos uz pilsētu katru dienu, tad tāds dzīvesveids ir mazliet apgrūtinošs, saprotu ģimenes, kam tā ir, un tas noteikti nav viegli. Man dzīve ir sakārtojusies tā, lai varu visu izdarīt mierā un bez steigas. Par to esmu pateicīgs,” atklāj Nikijs un piemetina, ka arī bērna dēļ nav vajadzības doties uz pilsētu biežāk, jo Vecpiebalgā esot ļoti daudz interešu izglītības iespēju, pulciņu.
Nikijs strādā attālināti. “Pēc izglītības esmu jurists, kādu laiku arī šajā nozarē strādāju. Tagad jau 11 gadus tiešsaistē pasniedzu norvēģu valodu. Kādu laiku arī tulkoju, bet nu mani izkonkurējusi robotizētā tulkošana. Man ir gan savi privātskolēni, gan grupas. Darbs no mājām ļauj būt vidē, kas man patīk, man nekur nav jābrauc. Varu strādāt no mājām un līdztekus darīt to, kas patīk un ko dzīve laukos prasa.” Nikijs teic, ka viņa mājas nav lauku saimniecība, bet darbs jāiegulda tāpat. “Mums nav lopu, lielu sakņu dārzu, bet arī tas mazumiņš, kas ir pašu priekam, prasa darbu un laiku. Ir jāsakopj sava vide, jāizpļauj zāle, ir mazs sakņu dārziņš.”
Jautāts, kā viņš kā kurzemnieks iejuties Vidzemes sirdī, Nikijs saka: “Tas laikam, jāteic, ir atkarīgs no katra cilvēka. Cik gatavs esi iejusties, cik atvērts esi pret jauno vidi. Ja esi, tad viss notiek – cilvēki tevi pieņem, ir pretimnākoši un draudzīgi. Ja pašam ir gribēšana būt par daļu no jaunās vides, tad visi ceļi tam ir vaļā. Es diezgan drosmīgi skatījos, meklēju, izmantoju iespējas, ko šī jaunā vide man varēja piedāvāt. Ja eju citiem pretī atvērts ar to, ko varu piedāvāt, tad arī pret mani cilvēki tādi ir! Nevienu brīdi neesmu juties atstumts, nepieņemts, nebūt nav bijis grūti iejusties.”
Sarunas izskaņā Nikijs piebilst, ka arvien liela sāpe visiem ir skolu reorganizācija, proti, Vecpiebalgas vidusskolas pārtapšana par pamatskolu. Viņš gan ir optimistisks, jo saka, kad pienāks laiks meitai mācīties vidusskolas posmā, tad arī domās, ko darīt. Bet pagaidām – Vecpiebalgā ir viss, ko sirds var vēlēties.
Komentāri