“Čikāgas Piecīši” atkal Cēsīs

“Čikāgas piecīši” vecākajai paaudzei saistās ar jaunību, kad grupas dziesmas skanēja magnetofonu nelegālos ierakstos, tās dziedāja ģimeņu saietos. Un, protams, ar Atmodu, kad tik zināmie, bet reizē nepazīstamie mūziķi no Amerikas koncertēja Latvijā. Pirmais koncerts bija Cēsīs. Pēc tam viņi vairākkārt uzstājušies un vienmēr guvuši klausītāju mīlestību.

Šovasar “Čikāgas piecīšu” ilg­gadējais dalībnieks, dziedātājs un komponists Armands Birkens ar pieciem koncertiem atvadās no skatuves. “Armands Birkens / Čikāgas Piecīši / Atvadu koncerts” 15.jūlijā būs Cēsu Pils parkā.

Pirms Jāņiem viņš ieradās Latvijā, lai strādātu pie koncertprogrammas. Katrs koncerts būs citāds. Sarunā ar A.Birkenu klāt ir arī ilggadējā piecīšu dalībniece Lorija Vuda-Cinkusa.

-Atgriežoties Latvijā, kad lidmašīna pārlido valsts robežu, kādas sajūtas pārņem?

A.Birkens: – Tā ir patīkama, emocionāla sajūta neatkarīgi no tā, cik te būts, tā ir atgriešanās dvēseliskajās senču mājās. Jūtos tik labi! Ir, par ko pārdomāt. Cik reižu ar piecīšiem nav būts dažādās koncerttūrēs un citās programmās. Ir jau saldsērīgi, ka tā ir pēdējā koncerttūre.

-Vai patiesi pēdējā?

A.Birkens: – Tas ir ļoti pārdomāts spriedums. No septiņu gadu vecuma esmu uz skatuves, tā pagājis viss mūžs. Negribu būt no tiem māksliniekiem, kurš paliek uz skatuves ilgāk, nekā ieteicams, kad cilvēki pēc koncerta runā, ka viņam jau nu gan vairs nevajadzētu dziedāt vai saka: “Ak Dievs, un viņš    vēl uzstājas!” To piedzīvot negrasos. Varbūt kādreiz ar kādu dziesmu piedalīšos kādā pasākumā, to nenoliedzu.

L. Vuda-Cinkusa: – Daudzi vaicā, vai tiešām Armandam pēdējais koncerts, viņam tik skaista balss. Viņš ir labā muzikālā formā, aizvien rada jaunas dziesmas, melodijas.    Viņš mutuļo, bet tāds ir viņa lēmums, to respektēju. Ja vien gribēs uzdziedāt, esmu gatava atbalstīt. Būt ar Armandu kopā    uz skatuves vienmēr ir prieks, tāpat mēģinājumos. Esam seni draugi, priecājos, ka viņš ir Latvijā, ka varam kaut ko darīt kopā.

A.Birkens: – Esmu pateicīgs par to, ko esmu piedzīvojis, ka  man bijusi tāda laime.To neviens nevar nopirkt. Uz skatuves kopā ar piecīšiem esmu no 1973.gada. Pirms tam dažās izrādēs biju kā viesis, arī kopā ar māsu Lauru ar dažām dziesmām.    Dzīve nav izstāstāma – koncerttūres Amerikā, Eiropā, Austrālijā, Kanādā.

Bieži jautā, kā piecīši spējuši tik ilgi pastāvēt. Atbilde vienkārša – mums patika darīt to, ko darījām. Mēs bijām īstie cilvēki īstajā vietā, liktenis izkārtoja pārējo, un viss notika. Visu darījām ar prieku, patīkami pavadījām laiku, tas nebija darbs. Visu laiku valdīja humors. Mēģinājumos bija reizes, kad smējāmies līdz asarām.    Mēs izcēlāmies ne vien ar mūziku, arī ar humoru. Muzikāli ansambļi  Amerikā bija,    bet tikai    “Trim no Pārdaugavas” vēl koncertos skanēja arī humora dziesmas, bet skeči bija tikai mums.  Piecīšu skečus varu norunāt no galvas.

Humors būs arī koncertā Cēsīs. Varu atklāt, ka arī no seniem laikiem. Man tas ļoti patīk.

L. Vuda-Cinkusa: – Kā maza meitene skatījos izrādes, mēs neteicām – koncerts. Īpaši gaidīja skečus, ja kādu no sabiedrības apcēla, piecīši pieminēja, tas nozīmēja, ka viņš jau ir kaut kas, tas bija kompliments. Atslēga uz klausītāju sirdīm bija vienkārša – cilvēkiem patīk smaidīt, smieties, un piecīši to ļoti labi apzinājās. Varu tikai piekrist, ka    mēģinājumos vienmēr bijis jautri.    Armands ir man skolotājs. Kāds viņš ir skečos! Iejūtas jebkurā lomā, var būt arī muļķis.

-Kāda būs “Čikāgas Piecīšu” dziesmu nākotne? Grupa “Sudden Lights”  dzied jū­su “Mūsu mīlestība”, arī vēl citi mūziķi tās izpilda.

A.Birkens: – “Ir septiņi no rīta” skan, aizkustināja, kā  Zemīšu ģimene dziedāja “Par mani, draudziņ, nebēdā”, “Mūsu mīlestība” dzīvo. Laila Ilze Purmaliete pirms diviem gadiem rīkoja Alberta Legzdiņa 90.jubilejas koncertu, abi ar Loriju piedalījāmies. Pērn bija koncerts, kurā skanēja Janī­nas Ankipānes dziesmas. Dzies­mas skan. Man Latvijā reģistrētas autortiesības ap 30 dziesmām. Starp tām ir arī tādas, kas nav skanējušas koncertos.

L.Vuda-Cinkusa: – Dziesmas par mīlestību, draudzību, Lat­viju, tās dabu vienmēr skanēs. Pēc kara sākšanās Ukrainā tās kļuvušas īpaši aktuālas.

-Būtiski arī tas, ka piecīšu dziesmas  var izdziedāt draugu lokā.

A.Birkens:    – Albertam tās īpaši izdevās. Amerikā šis žanrs no 50.līdz 70. gadiem bija ļoti populārs.    Kā 1961. gadā uzsākām, tā muzicējam visus pastāvēšanas gadus. Janīnai, man, Albertam – tas ir mūsu stils.    Alnis Cers un Lorija iekļāvās. Tā dziedot esam dzīvojuši.

-Dziesmās uzrunā ne tikai mūzika, arī vārdi.

A.Birkens: – Melodija bez laba teksta nav nekas un otrādi. Alberts kļuva par nepārspējamu dzejnieku, kurš prata radīt neatkārtojamus tekstus. Manām dziesmām “Mūsu mīlestība”, “Ir septiņi no rīta” un daudzām citām  ir viņa vārdi.    Albertam ir garš saraksts ar burvīgām dziesmām. Viņam bija ķēriens uzrakstīt tekstu un mūziku. Ir cilvēki, kuri domā, ka dažas Alberta dziesmas ir tautasdziesmas, kā    “Karavīru dziesma”, “Līgo”. Neaizmirstams, protams, Latvijā ir viņa “Sekss ir labs”. Meklējām dzejniekus. Ar       Valdi Krāslavieti man tapa “Mātei Latvijā”, kur ir vārdi: “Jau trešo gadu desmitu laika dzirnas maļ,/ Māte savus dēlus vēl gaida atpakaļ.”    Ar Ramonas Frišmanes, kura dzīvo Jūrmalā,    vārdiem man ir četras dziesmas.  Vārdi ir dziesmas sākums un pamats.

-Kā ar jauno paaudzi Amerikā, vai cenšas saglabāt latviskās saknes?

A.Birkens: – Vecākā paaudze iet mazumā, jauno skaitliski ir mazāk, ir daļa, kas pazūd no latviešu sabiedrības. Daļai jauniešu interesē latvietība kultūrā, sportā. Viss dabīgi mainās, no tā izvairīties nevar. Latviešu sabiedrība tomēr turas, tā papildinājusies ar tiem, kuri iebraukuši pēdējos gados. Viņu, vismaz Čikāgā, skaitliski ir daudz.       

– “Čikāgas piecīši” ir spilgta lappuse latviešu kultūrā. Gru­pas vēsturi uzrakstīja Alberts Legzdiņš. Bet vēl ir nepierakstītas atmiņas.

-Alberts nepaguva uzrakstīt atmiņas, tagad mana kārta. Abi grupā bijām visilgāk. Ir daudz, ko teikt. Tas ir mans pienākums, lai tas, ko zinu, tiek pierakstīts. Padomā ir trīs grāmatas. Cilvēki prasa atmiņas, piecīšu piedzīvojumus.

-Koncerts Cēsīs 1989.gadā aizvien ir atmiņā?

A.Birkens: – Tā bija pirmā piecīšu izrāde Latvijā. Būdami uz skatuves, neticējām, ka kaut kas tāds notiek. Savā mūžā pirmoreiz mums bija pieci seši tūkstoši klausītāju. Cik īsti, neviens pateikt nevarēja. Lielākais koncerts līdz tam mums bija ap 1100    klausītāju Kanādas Dziesmu svētkos. Izgā­jām uz skatuves, cilvēki kliedza, aplaudēja. Viņi sēdēja arī kokos un uz pilsdrupu mūriem, kustinot kājas. Baidījos, ka kāds nenokrīt. Mūsu patriotiskās dziesmas dziedāja līdzi, tas bija pārsteigums. Arī citos koncertos bija tāpat.

L.Vuda-Cinkusa: – Ģērbtuve mums bija pilī. Lietus bija nolijis, gājām uz estrādi un    šļūcām pa kalnu lejā. Es augstpapēžu kurpēs, kur pieķerties, nebija, tobrīd    tikai domāju, kā noturēties. Neviens nenokritām. Tad ieraudzījām pārpildīto parku, ovācijas… To nevar aizmirst.

A.Birkens: – Ar Cēsīm mums ir emocionāla saikne. Te sākās koncerti Latvijā. Arī šoreiz tas būs īpašs koncerts. Skanēs dziesmas, kurām  bijusi īpaša vieta manā dzīvē: patriotiskas, romantiskas un jocīgas dziesmas un, protams, arī dziesmas par Latviju. Tāpat klausītāji man varēs uzdot jautājumus, un varbūt padalīšos ar īsām anekdotēm par dažām dziesmām, kā arī par saviem gadiem piecīšos.  Būs arī humors. Kon­certā piedalīsies ilggadējā “Čikā­gas Piecīšu” dalīb­niece Lorija Vuda-Cinkusa, no Čikā­gas atbraukusi Janīna Ankipāne un ilggadējais grupas ģitārists Alnis Cers. Būs jautri un arī pārsteigumi, būs īpašie viesi:    Māris Muktupāvels, Ivars Cin­kuss un vīru koris “Gaudeamus”, bērnu vokālā grupa “Dzegu­zīte” un citi.