Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Ceļojums Londonā – pa ezoteriskām takām

Anna Kola
Screenshot

Anna Kola. FOTO: no albuma

Ir teiciens, ka cilvēkam, kuram ir apnikusi Londona, ir pavisam apnikusi dzīve. No savas pieredzes varu teikt – tā ir absolūta patiesība.

Londonā patiešām ir viss. Savulaik esmu tur dzīvojusi, un kopš tā laika šī pilsēta allaž ieņems ļoti īpašu vietu manā dvēselē (sakot “sirdī”, šķistu, ka tas ir pat pārāk mazs apzīmējums manām izjūtām).

Ja daudzi dodas uz Parīzi pēc “tās īpašās” Francijas sajūtas, tad Londona no visām lielajām Eiropas pilsētām nudien atšķiras ar to, ka tajā ir itin viss – patiešām jebkas, kas ienāktu prātā, ko vēlētos darīt, piedzīvot, redzēt, aptaustīt, pagaršot, izbaudīt uz savas ādas, tas viss tur ir.

Pilsēta ir milzum bagāta ar vēsturi, un Lielbritānija, kas bijusi spēcīga koloniāla valsts, izceļas ar savu spēju nevis noārdīt visu seno, novecojušo, bet gan to pēc iespējas vairāk izcelt, saglabāt, turēt goda vietā. Tādēļ, viesojoties Londonā pat simto vai tūkstošo reizi, noteikti arvien atradīsies kaut kas, kas iepriekš nekad nav redzēts.

Es šoreiz Londonā (un, patiesību sakot, šī bija jau nesaskaitāmā reize, kad viesojos brīnišķīgi dzīvajā lielpilsētā) biju ieplānojusi uzkavēties četras dienas, no ceturtdienas līdz svētdienai, jau laikus arī biju izdomājusi, kurp došos, ko apskatīšu un kādas kultūras iespējas izbaudīšu.

Braucienā devos viena – bez ģimenes, bez draugiem. Ceļošana vienai ir milzīga priekšrocība, jo var plānot savu laiku pats. Nav jāsatraucas, ka kāds uzmetīs lūpu, ja nevēlēsies doties uz viņa ieplānoto apskates vietu vai pamieloties ar nejēdzīgi dārgu maltīti “Michelin” zvaigžņu restorānā. Ceļot vienam nozīmē visu plānot neatkarīgi, brīvi un nepiespiesti.

Mans ceļojums sākās Briselē, kur šobrīd dzīvoju, no bēdīgi slavenās “Gare du Midi” dzelzceļa stacijas. Tā iemantojusi sliktu slavu augstās noziedzības dēļ, pēdējā laikā tur arī nemitīgi notiek kādas policijas operācijas, piemēram, tiek apkarotas organizētas narkotiku bandas, ir pat apšaudes un citi lielpilsētas “dzīves sīkumi”. Bet šajā stacijā var sēsties arī patiesi ērtajā un ātrajā “Eurostar” reisā, brauciens Brisele – Londona aizņem divas stundas. Galapunktā tas iebrauc Harija Potera grāmatu un filmu faniem tik labi pazīstamajā Kingskrosas – Seintpenkras stacijā.

Viens no brauciena plāniem bija apmeklēt auras fotogrāfijas salonu. Norunātajā laikā, ko iepriekš biju pieteikusi salona mājaslapā, ierados adresē Londonas Sitijā. Starp modernajām augst­celtnēm Temzas krastos arvien jūtama pilsētas senatnes dvaša – daudzviet ir informatīvas plāksnes par, piemēram, romiešu laika ēku drupu izrakumiem vai starp augstajiem, stiklotajiem betona džungļiem kādā šaurā ieliņā slēpjas viduslaiku katedrāles atblāzma. Piemēram, Svētā Dan­stana Austrumos baznīcas drupas, efeju apvītas un citu zaļumu ieskautas, kļuvušas par oāzei līdzīgu mazu parku, kur pilsētas biznesa daļas ļaudis dodas atvilkt elpu pusdienu pārtraukumā. Norā­dītajā adresē, Viktorijas laikmeta lielā namā, pie ārdurvīm rindojas daudzas zvanu pogas ar uzņēmumu un praktizējošu speciālistu vārdiem. Nesapraz­dama, kura jāspiež man, zvanīju uz salonu telefonu. Jau pēc brīža man pretī iznāca sikhu kopienas pārstāvis – vīrietis gados ar sudrabaini spīdīgu turbānu un tikpat sudrabainu, ļoti garu bārdu. Kamēr gājām pa garajiem ar Anglijai raksturīgajām sienas flīzēm izklātajiem gaiteņiem, vīrietis ar mani sarunājās. Viņa angļu valodai bija indiešu izcelsmes cilvēkiem raksturīgais akcents un manierisms, viņš interesējās, no kurienes esmu un kā nonācu līdz viņa salonam. Kabinetā mani aicināja novilkt apavus (nospriedu, ka tā ir kultūras iezīme) un apsēdināja krēslā, blakus uz neliela galdiņa atradās elektrodi plaukstas formā. Uz tiem man bija jānoliek kreisā plauksta, jāskatās kameras objektīvā, un – te nu tā bija. Mana auras fotogrāfija!

Vīrietis gari un plaši pastāstīja, ka mana aura ir skaisti dzelteni – zeltaini – oranža. Tā esot prieka, optimisma, saules krāsa. Tad sekoja desmit minūšu garš apraksts par čakrām, to enerģētisko izklājumu, stiprumu un balansu. Viņš smaidot uzsvēra – man laikam pārlieku neinteresē materiālā pasaule, nav spēcīgu karjeras ambīciju un vēlmes valdīt, mana zemākā, pēdu, čakra esot izteikti vājāka nekā citas. Nospriedu, ka nav aizšauts garām – man patiesi nereti liekas, ka mazliet lidinos virs zemes!

Ar auras fotogrāfiju kabatā un informatīvu failu telefonā priekpilna un pacilāta devos uz tuvāko metro staciju, lai ar Ziemeļu līnijas metro vilcienu dotos krietni tālu no Londonas centra – uz Vestfinčliju. Pēc izkāpšanas plānotajā pieturā sekoja aptuveni pusstundu ilgs gājiens kājām tās dienas +33 grādu svelmē. Tomēr tas nemaz nelikās apgrūtinošs, jo labā oma pārspēja jebkuru fizisko diskomfortu. Un tad stāvēju pie maziem, nedaudz iešķībiem metāla vārtiņiem privātmājas priekšā. Pēc mirkļa durvis atvēra sieviete ap sešdesmit, slaida, hipijiem raksturīgā apģērbā un rozā matiem. Plati smaidot, viņa iepazīstināja ar sevi un aicināja uzgaidīt mājas omulīgajā, sīkiem, dekoratīviem niekiem pieblīvētajā viesistabā.

Kamēr gaidījām cilvēku, pie kura biju pierakstījusies vizītē, draudzīgi pļāpājam atkal par to pašu, ko ar sikhu kungu. Jutos kā ciemos pie seniem draugiem. Pēc mirkļa mani sveicina Gerija Markvika. Viņa ir roku līniju lasītāja trešajā paaudzē, grāmatu autore, hipnoterapeite. Viņa smaidot man pastāstīja, ka to darot tikai pēdējos 25 gadus, līdz tam esot bijusi mūziķe. Stundu garo seansu man ļāva filmēt, un šo iespēju arī izmantoju.

Jāsaka, pieredze bija ļoti interesanta. Iepriekš nebiju darījusi neko līdzīgu, un dīvainā, parpasaulīgā sajūta, kas pārņēma, kad Gerija pajautāja vai pateica ko tādu, ko varētu zināt tikai es un kas ar burtiem nebūt nav ierakstīts manās plaukstās, bija neaprakstāma. Sapratu, cik pasaule – šī plašā, cilvēku pārapdzīvotā pasaule – ir maza! Līdzīgās, radniecīgās dvēseles arvien kaut kā – mistiski jeb, kā slavenais psihoanalītiķis Jungs ir teicis, caur sinhronitātēm satiekas. Sarunas gaitā atklājās, ka Gerijai un man ir ļoti daudz līdzīgu interešu un aizraušanos. Tas bija pārsteigums mums abām. Pēc stundu garās vizītes vēl paturpinājām sarunu par pavisam ikdienišķām lietām, un pēc draudzīgiem apskāvieniem un ar jauniegūtu Gerijas grāmatu padusē devos prom. Mēroju ceļu atpakaļ uz metro un prātoju, ka kaut kas tāds patiešām iespējams tikai Londonā – šāda veida pieredze, cilvēciskā saskarsme, piedzīvojumi!

Dienā pirms došanās prom bija mana Londonas apmeklējuma galvenais notikums – izrāde par Seilemas raganām “The Crucible” Šekspīra “Globusa” teātrī. Pirms ierašanās teātrī vēl izmantoju iespēju apmeklēt vienu no brīvmūrnieku mītnēm Lon­donā – Andaza hoteli, iemalkoju ledus kafiju uz soliņa pie ezoteriķa un izcilā gleznotajā Viljama Bleika kapa un, protams, iepirkumu maisiņu uzpildīju ar pirmajā Londonas ezoteriskajā grāmatnīcā “Watkins Books” pirkto. Šajā vietā savulaik bieži viesi bijuši daudzi 19.gadsimta okultisti un ezoteriķi.

Lai gan Šekspīra teātra ēka ir Elizabetes laikmeta kādreizējās Viljama Šekspīra skatuves atdarinājums, tomēr atmosfēra tajā lika justies kā 16. un17.gadsimta mijā. Krēsli bija mazliet neērti – cieti, šauri, vienkārši koka soli -, bet interjers, īpašā aura padarīja šo izrādes skatīšanos par vēl vienu neaizvietojamu un neaizmirstamu pieredzi šajā pilsētā. Pēc izrādes devos prom vienotā, pacilātā noskaņā ar citiem skatītājiem un, kaut debess jau bija krietni satumsusi, jo bija tuvu pusnaktij, izlēmu uz naktsmītni Temzas krastos Lembetas rajonā doties kājām. Šai upei ir īpaša noskaņa, un pat nakts melnumā Londona nav baisa, tajā virmo dzīvība, savāda, bagāta enerģija, kas pilsētu veido jau gadu simteņiem, caur kuriem tieši no šīs vietas nākuši brīnumainiem prātiem un radošiem gariem apveltīti ļaudis.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Piesātināts studiju gads Amerikā

08:08, 12. Sep, 2025

Cēsnieks Gvido mācījās Rīgas Biznesa skolā, arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātē, studējot biznesa […]

Bibliotēka mājo veikalā

09:04, 11. Sep, 2025

Nezinātājam var šķist mazliet savdabīgi, bet var teikt, ka Līvos bibliotēka mājo veikalā. Līvu bibliotēkas […]

Velosipēds bija iecienīts arī pirms simts gadiem

09:02, 10. Sep, 2025

Līgatnes centrā, kādreizējās papīra dzirnavās, pirmo  vasaru apmeklētājus uzņem Līgatnes Velosipēdu muzejs. To izveidojis Mārtiņš Belickis. […]

Nu jau desmit gadus. Agris Tamanis atkal ir Cēsīs

08:57, 9. Sep, 2025

“Par savu uzņēmumu vadītājiem viņi izvēloties cilvēkus, kas ne tikai saprot viņu idejas, bet spēj […]

Tvert mirkļa burvību fotogrāfijās

09:05, 5. Sep, 2025

Par sevi ELĪNA ANDERSONE saka, ka ir cēsniece, kas savulaik desmit gadus dzīvojusi Rīgā un […]

Ieguvumi uzņēmumam, izmantojot celtniecības tehnikas nomu

16:05, 4. Sep, 2025

Mūsdienu uzņēmējdarbībā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta resursu optimizācijai un izmaksu kontrolei. Īpaši tas attiecas […]

Tautas balss

Sludinājumi