Kad acis staro…

Cēsu Izstāžu nama otrajā stāvā ikvienu apmeklētāju sagaida daudzi skatieni. No fotogrāfijām ieinteresēti, paužot lepnumu par sevi, noraugās vairāk nekā pussimts gan sabiedrībā pazīstamu, gan ne tik zināmu cilvēku.

“Viņu acis staro, visi stalti, ar pašcieņu,” saka novadā pazīstamā fotogrāfe Sintija Cērpiņa. Viņas darbi apskatāmi divās atšķirīgās izstādēs, bet tās vieno melnbaltas fotogrāfijas un stāsti, kurus tās atklāj.
“Mirkļi starp divām ieelpām” tapuši    Sintijas atelpas brīžos, kurus var veltīt tam, kas patīk – izspēlēt un fotogrāfijās iemūžināt pazīstamu filmu kadrus, apstādināt laiku un tajā likt atdzīvoties, iedzīvoties pazīstamiem cēsniekiem. Fotogrāfijās    šodienas cilvēki    ieiet pagātnē. “Tas ir viens no maniem darba stiliem. Fotogrāfijas nedaudz vecinātas, mazliet retro, it kā uzņemtas pirms 120 gadiem,” atklāj foto­grāfe.

Viņas krājumā ir trīs pazīstamu filmu retrospekcijas. Nevar neatpazīt kadrus no “Dāvana vientuļai sievietei”, “Tās dullās Paulīnes dēļ” un “Ziemassvētku jampadrača”. “Protams, vajag iedvesmu. Ideju parasti ierosina kāds sīkums, ko ieraugu, tas veido asociācijas, un rodas ideja,” atklāj pieredzējusī fotogrāfe. Radīt filmu retrospekcijas rosināja pavisam konkrētas lietas    – opīša “Volga”, brāļa 1912.gada fotokamera.
Veidojot fotogrāfijas par “Ziemassvētku jampadraci”, Sintija uzaicināja Līnu Grietu un Gerdu, kuru mammas Liene un Lāsma Zostiņas pirms 30 gadiem filmējās šajā filmā.

Blakus izspēlētajiem filmu kadriem šodienas cēsnieki atklājas laikā pirms sevis.    Sintija stāsta, ka rotaļu lācītim ir jau gadi 70, bērni fotogrāfijā redzami ar savu vecvecāku rotaļu mašīnām, velosipēdu…

“Esmu aizkadra cilvēks, darbā vienmēr varu noslēpties    aiz kamerām. Man ir svarīgi brīži, kad varu atļauties nofotografēt kaut ko citu,” teic Sintija un piebilst, ka cilvēkiem patīk fotosesijas, kurās var pārvērsties, iejusties, tajā brīdī nebūt šodienā.

Fotogrāfei tuvas vecas lietas, kas pamazām krājas kā kolekcijas. Ir dažādu laiku bērnu ratiņi, vecākie no 1918.gada, tie iegādāti Anglijā un savulaik kalpojuši karaļnamā. Vēl ir zirdziņi, dažādas lelles. “Vecas lietas piesaista cilvēkus. Ja vēl var uzvilkt atbilstošu apģērbu, jūtas īpaši, brīvāk,” bilst Sintija un atgādina, lai taptu dzīva fotogrāfija, modelim ir jāuzticas fotogrāfam. Viņa arī uzsver, ka bez vizāžistes Alises Gedroicas profesionalitātes daudz kas būtu citāds.    Viņas darbs redzams    visās      filmu retrospekcijās un retro fotosesijās. Protams, svarīgi ir modeļi, kuri gatavi iejusties jebkurā Sintijas izdomātā lomā. “Janas Kļaviņas klātbūtne, gatavība iejusties jebkurā tēlā ir nenovērtējams atbalsts un drošība, ka izdosies,” saka cēsniece.

Divās zālēs iekārtota izstāde “Piecgarša”. Arī tajā S.Cērpiņas fotogrāfijas.    Pirms četriem gadiem viņa iepazinās ar Latgales etnogrāfiskās vēstniecības vadītāju Ivetu Seimanovu. Sintija ieraudzīja Ivetas 37 darinātās tautiskās lelles, vienu gribēja nofotografēt, tad radās ideja veidot etnogrāfisko tautas tērpu fotoizstādi.    “Fotoprojektā mazās Latgales tautumeitas ir iemūžinātas    kopā ar daudziem pazīstamiem cilvēkiem no visiem novadiem. Viņi ir etnogrāfiski precīzos tautastērpos. Latvijas cilvēki tautastērpā kopā ar mazo tautu meitu veido divkāršu identitātes apliecinājumu. Tā kā fotogrāfijas ir vecinātās krāsās, Zviedrijā dzīvojoša latviešu izcelsmes māksliniece Kristīne Lazda Hāpanena izstādi papildina ar katrai fotogrāfijai veltītu precīzu krāsainu tautastērpa zīmējumu. Lai ikviens arī saprastu, cik krāšņs ir katrs tautastērps, noaudu katras krāsu paraugu. Tos esmu vākusi gadiem. Multimāksliniece Evika Muiz­niece fotoprojektam datorgrafikā salika baltu zīmes, atgādinot par      cilvēka mūža ritumu. Arī fotogrāfijās ir dažādas paaudzes,” pastāsta I. Seimanova.

Projektā tapa 150 fotogrāfijas, taču izstādē ir tikai trešā daļa. I.Seimanova uzsver, ka Latgales etnogrāfiskā vēstniecība ir par īstu lietu saglabāšanu, popularizēšanu un tālāk nodošanu, tāpēc ļoti piedomāts pie tautastērpa nēsāšanas kultūras un komplektācijas. Sintija atzīst, ka, fotografējot tautastērpus, ļoti daudz iemācījusies. “Tas nav viegli, tērpam jābūt perfektam un autentiskam. Tagad par tautastērpiem daudz zinu – gan kā tie mainījušies, gan atšķirīgo novados. Projektā meklējām modeļus ar pilnas komplektācijas tautastērpu, taču bija tādi, kam brunči no Latgales, saktas no Kur­zemes, tāpat arī vienā tērpā bija apvienojušies dažādi gadsimti,” pastāsta Sintija un uzsver, ka dažādu profesiju sabiedrībā pazīstami un ne tik zināmi cilvēki mīļu­prāt piedalījās fotosesijās savos tautastērpos.

Izstādē “Piecgarša” ir vēl kas, kam nevar paiet garām. Tajā ir vairāki koferi, kuros apskatāmas mazās lellītes tautastērpos, un katrā koferī arī parādīta kāda sadzīves vai saimnieciskās dzīves aina. Kā pastāsta I.Seimanova, Cēsis mazajām lellītēm koferos ir jau 90. pieturvieta, tās pabijušas izstādēs daudzviet. Savukārt izstāde “Piecgarša” pērn bija lidostā “Rīga”, tad vairākās vietās Latgalē, arī Sicīlijā, Polijā, Brazīlijā, Dubaijā. Tagad ir foto­grāfiju autores dzimtajās Cēsīs.

Fotogrāfijas nevar izstāstīt ar vārdiem, tās vienkārši jāredz.