
Pieskāriens vēsturei. Guna Rukšāne un Māris Niklass izpētījuši, kā tika celts un atjaunots Cēsu Uzvaras piemineklis. FOTO: Sarmīte Feldmane
Cēsnieki un Latvijas vēstures interesenti saņēmuši Māra Niklasa un Gunas Rukšānes grāmatu “Cēsu Uzvaras pieminekļi”.
Tajā M.Niklass izpētījis pirmā Uzvaras pieminekļa celtniecības rīcības komitejas protokolus, atklājas diskusijas, pretrunas, līdz toreiz cēsnieki vienojās, kur un kādam tam būt. Tās ir laikmeta liecības, kuras novērtēs ne tikai tie, kam tuva vēsture, bet arī tie, kuriem patīk saistoša lasāmviela, turklāt par notikumiem tepat pirms simts gadiem.
G.Rukšāne lasītājus aizved Atmodas gados, kad cēsniekos dzima ideja atjaunot okupācijas varas nojaukto pieminekli. Un atkal diskusijas, pretrunas, līdz tiek panākta vienošanās.
Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš atgādina, ka par Cēsu Uzvaras pieminekli savulaik daudz rakstīja vēsturnieks, cēsnieks Daumants Vasmanis. “Māris Niklass bija pieminekļa atjaunošanas iniciators. Viņš bijis klāt notikumos, sarunās, kas nav atspoguļotas dokumentos, publikācijās. Šie fakti, notikumu detaļas, ja nebūtu grāmatā, ar laiku pazustu,” “Druvai” teica T.Pumpuriņš.
Grāmatu izdevusi “Jumava”. Tās vadītājs Juris Visockis atklāja, kā radusies ideja par izdevumu. Nejauši pie Ērika Hānberga saticis Māri Niklasu. Mājastēvs pastāstījis, ka cēsnieks atjaunojis Uzvaras pieminekli Cēsīs un vēl citus ar Brīvības cīņām saistītās piemiņas vietas. Tad arī izskanējusi ideja, ka par to jāraksta, un Ē. Hānbergs uzreiz bildis, lai M.Niklass raksta. Viņš uzaicināja G.Rukšāni, un tapa grāmata. “Abi esam autodidakti. Vēsturniekiem, protams, būtu citāda grāmata, jo viņi grib aizrakties līdz saknei, bet katram notikumam ir taciņas pa labi un kreisi. Vēsturnieki grib tās izstaigāt, izpētīt. Tā pie grāmatas netikt. Par Atmodas laiku, par pieminekļa celtniecību daudz rakstīts periodikā, “Druvā”. Bija interesanti un patīkami atcerēties cilvēkus un notikumus, kuri toreiz vienojās un strādāja, lai Vienības laukumā būtu Uzvaras piemineklis,” teica G.Rukšāne un uzsvēra, ka daudz palīdzēja vēsturnieki Cēsu muzejā Dace Tabūne un Tālis Pumpuriņš.
G.Rukšānei ar Cēsu kauju atceres pasākumiem , kuru rīkošanā piedalījusies, saistās dažādas atmiņas. Arī tādas, par kurām šodien pasmieties un pabrīnīties. 1994.gadā 22.jūnijā bija iecerēts vērienīgs Cēsu kauju atceres sarīkojums. Cēsīs ieradās Igaunijas prezidents Lenards Meri un Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis.
“Mums arī bija uzticēts izvadāt viesus pa Cēsu kauju vietām. Pirms tam aprīlī ar Tāli Pumpuriņu, Mārtiņu Grundmani, Andu Vilku izbraucām maršrutu, un viss bija skaidrs. Pie tā kalniņa, pie tās upītes, tur akmens, tur piemineklis. Bet jūnijā viss bija salapojis, ne vairs kalniņa, ne upītes. Kā angļu valodas pratējai man bija uzticēts vadīt Igaunijas Kuperjanova bataljona puišus. Viss notika raiti – Veikšāri, Līvi, Veselava… Tad Jaunraunas kapsēta. Vēl šodien atceros, kā eju pa priekšu, aiz manis tiek nests melnais karogs ar miroņgalvu, tad vainags un seko karavīri pilnā uniformā. Gāja viņi ne jau pastaigas solī.
Ieejot pa galvenajiem vārtiem, šķita, ka jānogriežas pa kreisi, bet tad piemetās vadātājs. Nogriezos pa kreisi, bet pieminekļa nebija. Puiši soļoja aiz manis. Tad pagriezos pa labi un sapratu, ka esmu nogriezusies pāris celiņu par ātru. Puiši militārā solī sekoja. Parastai tūristu grupai, lai apdomātu, kur iet, kaut ko pastāstītu par latviešu kapu kultūru, bet ne jau viņiem. Bet apstāties nedrīkstēja. Aizgājām līdz kapsētas mūrim, griezāmies atpakaļ. Bija jātrāpa īstajā celiņa. Atradām pieminekli,” atmiņās raksta G.Rukšāne un piebilst: “Kad vēlāk citiem stāstīju, viņu izbrīns bijis patiess, jo tik mazā kapsētā grūti apmaldīties. Redz, ka var, ja bataljons aiz muguras un galva vairs nestrādā.”
Vēl jāatgādina, ka 1994.gada 22.jūnija pasākumā kā goda viesis piedalījās arī pēdējais dzīvais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Ameriks. Cēsu muzejs bija norises centrālā vieta. Togad tapa T.Pumpuriņa grāmatas “No zobena saule lēca” un “Kad lielgabali dziedāja līgo”, tika atklāta izstāde.
Pēc gadiem katras atmiņas kļūst par neatkārtojamu vērtību. Tās atklāj savu laiku, cilvēkus, notikumus, viņu izlēmību, drosmi vai gluži otrādi – bailes, neticību.
M.Niklasa un G.Rukšānes grāmata “Cēsu Uzvaras pieminekļi” parāda cēsniekus, kuriem vienmēr svarīgi bijis novērtēt, cienīt un pateikties tiem, kuri cīnījās par brīvību, un šo vēsti nodot nākamajām paaudzēm..
Komentāri