
Saruna par dzīvi. Cēsu Centrālās bibliotēkas novadpētniecības lasītavas vadītāja Elīna Riemere sarunā ar dziesminieka pirmo sievu Intu.
Mūzika turpinās. Citādi nav iespējams
Cēsnieki, Haralda Sīmaņa mūzikas cienītāji un viņa draugi svinēja dziesminieka dzimšanas dienu.
Vispirms Cēsu Centrālajā bibliotēkā tika atklāta izstāde. “Personiski viņu nepazinu, kā cēsniece, protams, biju satikusi. Izstādē ir manas sajūtas,” stāsta bibliotēkas novadpētniecības lasītavas vadītāja Elīna Riemere un atklāj, ka, lasot par H.Sīmani, klausoties viņa dziesmās, aizķeras vārdi, kuri liek aizdomāties. “Viņam nebija taisnu leņķu un rāmju, viņš bija dzīvs, mainīgs, dažādos noskaņojumos un arī, kad dusmīgs, mierīgs. Stāsts par dziesminieka dzīvi neiederas baltos rāmjos. Mēģināju uztvert sajūtas, ko viņš deva citiem, kuras varbūt dzīvoja viņā. Atklāt biogrāfijas pieturas punktus, kuros saplūst neiedomājami nesavienojamas lietas,” sacīja E.Riemere.
Fotogrāfijas, H.Sīmaņa dzīves atziņas, domubiedri atklāj cēsniekiem tik pazīstamo dziesminieku.
Izstādē klātesoši bija mūziķa bērni, mazbērni, mazmazbērni. Inta Sīmane kavējās atmiņās, kā savulaik vīrs mācījis spēlēt ģitāru un dziedāt. Lāsma Vasmane muzicējusi kopā ar H.Sīmani. Neaizmirstama ir uzstāšanā “Bildēs”. “Kad pēdējoreiz tikāmies, viņš teica: “Tev vairāk laika jāpavada ar ģitāru, nevis virtuvē.” Esmu bibliotekāre, bet sirdī mūziķe,” atklāja L.Vasmane.
H.Sīmaņa domubiedre un grāmatas par viņu autore Guna Rukšāne bija sagādājusi dzimšanas dienas torti ar uzrakstu “Sveiks, Harald!”. “Mēs svinam dzimšanas dienu cilvēkam, kura vairs nav, bet es izstādē nevarēju ielikt šo informāciju,” sacīja E.Riemere.
Sarunās uzplaiksnīja atmiņas, notikumi, kuros būts kopā, par kuriem dzirdēts, leģendām, kas dzīvo. Un ne tikai dziesmās un mūzikā vai ierakstītas baznīcu jumtos, bet laikabiedru lepnumā, ka viņi pazina Haraldu Sīmani.
Dziesminieku satikšanās “Nekas nezūd, turpinās” bija iecerēta pie Haralda Sīmaņa pieminekļa Maija parkā, laikapstākļi lika izdarīt izvēli par labu Izstāžu namam. Tik daudz cilvēku šajā namā bija vien Atmodas laikā. Klausītāji bija gatavi stāvēt kājās, jo krēslu nepietika. Tika atvērtas zāles durvis, lai koncerts būtu dzirdams arī Pils laukumā.
Uz tikšanos režisore Guna Rukšāne bija uzaicinājusi pazīstamus dziesminiekus, H.Sīmaņa draugus, ar kuriem kopā muzicēts, kā arī tos, kuri izpilda viņa dziesmas. Raimonds Mežaks vakara noskaņu aizveda atmiņās. “Atrast H.Sīmaņa ierakstus ir gandrīz neiespējami. Manā kolekcijā ir tikai daži,” pastāstīja R.Mežaks, un Izstāžu namu piepildīja H.Sīmaņa balss.
Popgrupa “Hey” ar dziesmām no “Pasaka par atslēdziņu”, Ilze Grunte un Zane Šmite savu īpašo H.Sīmaņa mūzikas izjūtu, tāpat kā Aivars Lapšāns kopā ar kora “Beverīna” grupu un dēlu Dāvidu ar savu interpretāciju. ““Ezera” maģija ir neaptverama, dziļums neaizsniedzams un plašums ārpasaulīgs,” atgādināja koncerta vadītāja Una Ulme. To koncertā izpildīja sieviešu ansamblis no Strenčiem. Kā atzina klausītāji, Haraldam patiktu. Tāpat Unas izpildītā dziesma no bērnības. Ar savu ceļu mūzikā iepazīstināja Kristīne Rozenberga un grupa “Pisang Ambon”.
H.Sīmaņa daiļradi pazīst un ciena ne tikai viņa paaudze. Arī jaunākajai paaudzei viņš zināms.
“Mana vecāmamma un Haralda tēvs bija māsa un brālis. Viņš mani bērnībā iedvesmoja. Mans tēvs kopā ar Haralda tēvu bija strādājuši pa jumtiem. Tēvs par Hara tēvu vien runāja, kad puikas pieņēma iesaukas, teicu, ka mani sauc Haris,” pastāstīja mūziķis Rikardions un atzina, ka katrā koncertā izpilda kādu H.Sīmaņa dziesmu, kaut tās nav vieglas.
Toms Ņizins atceras, kā 2019.gadā piedalījies pasākumā, kurā bijis arī H.Sīmanis. “Biju pusaudzis. Klausījos, skatījos, kā viņš dzīvajā spēlē un dzied “Ezeru”, domāju, kad man būs tāda bārda kā viņam, būšu vismaz puse tik labs mūziķis kā viņš,” atklāja T.Ņizins.
Rikardions rosināja uz pārdomām: “Haris nebija ne bagāts, ne politiķis, ne ietekmīgs. Viņam Cēsu centrā uzcēla pieminekli. Kam mūsdienās ceļ pieminekļus, par to vērts aizdomāties.”
Režisore Guna Rukšāne, koncerta vadītājas Una Ulme un viņas meita Paula ar stāstiem mūzikā atgādināja par Dziesminieku, sava ceļa gājēju, sapņotāju, kura dzimšanas diena ir svētki. Maija parkā šovasar skanēs vairāku dziesminieku koncerti.
Mārsnēnu amatierteātris piedalās Aspazijai veltītajā teātra festivālā
Mārsnēnu amatierteātris ar tikko pirmizrādi piedzīvojušo dramatizējumu “Aspazija-māsiņa”, kas veidots pēc Ingas Gailes tāda paša nosaukuma esejas, piedalījās Aspazijas 160.dzimšanas dienas svinībās Jūrmalā.
FOTO: no albuma
Aspazijas māja pirmo reizi rīkoja teātra festivālu “Aspazija – drāmas karaliene”, kas notika nedēļas garumā.
Noslēguma dienā Mellužu estrādē bija skatāmi Aspazijas lugu iestudējumi amatierteātru izpildījumā. Tur savu iestudējumu rādīja arī mārsnēnieši.
“Šis notikums bija ne tikai radošs izaicinājums, bet arī emocionāli piepildīts festivāla noslēgums, valdīja īpaša kopības sajūta un cieņa pret Aspazijas literāro mantojumu. Tāpat esam priecīgi, ka uzvedumu noskatījās un atzinīgi novērtēja arī esejas autore Inga Gaile,” pastāsta Mārsnēnu amatierteātra režisore Ingrīda Zilgalve. “Mēs esam gandarīti par skatītāju atbalstu, iedziļināšanos un emocionālo līdzpārdzīvojumu, tā bija kā aktieru un skatītāju kopīga elpa. Skatītāji bija klātesoši notiekošajā, uztvēra nianses un juta līdzi katrai kustībai un vārdam.”
Ideja par Aspazijai veltītu uzvedumu teātrim radusies saistībā ar dramaturģes un dzejnieces jubileju. I. Zilgalve teic: “Piedalīšanās festivālā bija radošs izaicinājums. Pētījām Aspazijas dzīvi, lasījām, domājām, kāpēc viņa ir drāmas karaliene. Ar pietāti pret Aspazijas talantu centāmies uzvedumā parādīt spēcīgo personību. Uzvedums nav vēsturiska rekonstrukcija – tas ir emocionāls mēģinājums ieraudzīt Aspaziju ne tikai kā dzejnieci, bet arī kā sievieti, kuras balss, reiz apspiesta, joprojām skan. Uz skatuves Aspazijas balsi atveidoja tēli – kaimiņiene, sētnieks, skolotājs, aktieri, žurnāliste -, kuri nav dokumentēti kā viņas līdzgaitnieki, bet iemieso sabiedrības skatienu, klusējošo līdzās būšanu un reizēm arī neizteikto spriedumu. Uzvedumā ir arī vēsturiskās personības – Ivande Kaija, Rainis un, protams, pati Aspazija,” ieskicē režisore. “Lomu teksti ir īsi, lakoniski, daudz deminutīvu, kādi tie ir arī esejā. Lai esejas tekstu būtu vieglāk uztvert, tas tika veidots atbilstoši tēlam, kurš uz skatuves to runā jeb izdzīvo. Mēģinājumu gaitā sapratām, ka emocionālai noskaņai vajadzīgs muzikāls fons. Mums ir liela priekšrocība, jo kolektīvā ir profesionāla mūziķe, pianiste Līga Lauriņa. Viņa visas izrādes laikā papildināja dalībnieku teikto ar atbilstošu mūzikālu motīvu. Iesaistījām arī Līgas un Laura meitiņu Eliju, kura dziedāja “Pasaciņu” un atveidoja meiteni jeb bērnības balsi. Protams, uzveduma galvenais balsts ir Aspazijas lomas atveidotāja Santa Kalniņa.” Pāris dienu pirms došanās uz festivālu Mārsnēnu Tautas namā sirsnīgā gaisotnē notika uzveduma pirmizrāde. Klusinātu gaismu radīja sveces, fonā maigi skanēja klavierspēle, un visa telpa bija piepildīta ar mierpilnu, apcerīgu noskaņu. Skatītāji saņēma izrādes programmiņu un vēstuli – sirsnīgu uzrunu, arī konfektītes ar deminutīviem jeb mīļvārdiņiem: spēciņš, mīlulīte, gaismiņa. Kaut pirmizrāde notika darbdienas vakarā nedēļas vidū, zāle bija skatītāju pilna.
Komentāri