Saglabāt Līgatnes vēsturi

Anita Jaunzeme: “Ja nav vēstures, nav vietas”

Viņa ir līgatniete. Te dzimusi, pilsētā aizvadīts arī darba mūžs. “Jau no bērnības, ne­dod Dievs, ja kāds kaut ko sliktu pateica par manu Līgatni! Kad sabrauca radi, par to labprāt stāstīju. Visiem te patika, un biju lepna,” saka Anita Jaunzeme, uzsverot, ka vieta veido cilvēku, bet cilvēks vietu un tās vēsturi.

Izprast un izjust Līgatni viņai mācīja arī tēvs. “Viņam, lai kur ietu, vienmēr līdzi bija foto­aparāts un maza kamera. Tēvs iemūžināja Līgatnes vietas. Jau bērnībā sāku fotografēt, vēlāk arī filmēt, tas vienkārši patika,” stāsta Anita un piebilst, ka jaunībā pilsētas vēsture īpaši neinteresējusi. Viss taču bija pašsaprotams – te ir papīrfabrika, skaista vieta, vienmēr svinēti Jāņi un Zie­massvētkos logi aizsegti ar segām, lai no pagalma neredz svecīšu gaismas, aktīva kultūras un sporta dzīve, ģimenes klausās “Amerikas balsi”. Līgatne dzīvoja savā ritmā.

Līdz ar pārmaiņām mainījās ne tikai papīrfabrika, arī pilsētas ikdiena. “Papīrfabrika pamazām vien samazināja darbību, pilsētas dzīve aizvien pieklusa. Dzīvā, darbīgā Līgatne kļuva par vēsturi,” atmiņās kavējas līgatniete. Anita 34 gadus strādāja pašvaldībā. Bija sekretāre, dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, veidoja pilsētas izdevumu “Līgatnes Ziņas”,arī “Līgatnes Novada Ziņas”, bija atbildīgā par Līgatnes novada mājaslapu. Aizvien biežāk gan paši līgatnieši, gan tūrismā iesaistītie interesējās par papīrfabrikas, pilsētas vēsturi.

“Līgatnē vienmēr bijuši vēstures pētnieki. Aivars Balodis bija apzinājis papīrfabrikas vēsturi, pētījis alas, kapsētas, savācis daudz materiālu. Faktus un stāstus vāca gide Rasma Vanaga. Andrejs Cīrulis apzināja “Līgatnes Papīrniekā” rakstīto, meklēja, kas periodikā bijis par Līgatni. Šie materiāli tika publicēti “Līgatnes Ziņās”, vēlāk “Līgatnes Novada Ziņās” un līgatniešus ieinteresēja,” teic Anita un pastāsta, ka materiāli tika ievietoti arī toreizējā Līgatnes novada mājaslapā. Pateicoties Andreja iniciatīvai, tika digitalizēti preses izdevumi “Līgatnes Papīrnieks”, daļēji “Līgatnes Novada Ziņas”, tie atrodami Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālājā bibliotēkā www.periodika.lv.

“Kad vidusskola 2009.gadā gatavojās 50 gadu jubilejai, aicinājām pārskatīt personīgos albumus un nest fotogrāfijas, dalīties atmiņu stāstos. Atsaucība bija liela,” stāsta līgatniete un piebilst, ka skolas salidojumos īpaši jūtams, ko Līgatne nozīmē tiem, kuri te vairs nedzīvo. “Viņus saista atmiņas par dzīvi savā republikā, starp savējiem,” bilst Anita.

Līgatnieši tika aicināti arī    nest senas fotogrāfijas par fabriku, pilsētu, ģimeņu svētkiem, kultūras dzīvi.      Anita atzīst, ka sākumā ne viens vien bija kritisks, kam gan tās vajag . “Bija skumji, kad vecie cilvēki teica, ka bildes sadedzinājuši, jo kam tās vajadzīgas, negrib, lai plivinās vējā, kad pašu vairs nebūs,” pastāsta Anita un piebilst, kad arhitekte Dace Gradovska uzdāvināja skeneri, fotogrāfijas ieskenēja un varēja atdot īpašniekiem, bet pašvaldības krājumā nonāca daudzas dažādu gadu liecības par dzīvi Līgatnē. Pilsētā nav nevienas mājas, no kuras kāds nebūtu atnesis fotoattēlus.

“Fotogrāfijas sāku ievietot draugiem.lv un pašvaldības mājaslapā. Tā kā par lielāko daļu attēlu nebija informācijas, kas redzams, līgatnieši labprāt sniedza ziņas, ko atpazīst. Tagad jau grūti iedomāties, ka nebija cieto disku, kur fotogrāfijas saglabāt, lai ievietotu, un sākumā arī mūsu mājaslapā bilde bija jāsamazina. Lai ievietotu draugos, bija jāmaksā. Tad jau parādījās feisbuks, arī lielākas iespējas Līgatnes novada pašvaldības mājaslapā, kur tika glabāts vairāk bilžu, video, visi raksti no preses izdevumiem, kuros bija minēta Līgatne vai tās iedzīvotāji,” stāsta Anita un piebilst, ka tad foto sāka glabāt disketēs, vēlāk diskos. Daudziem līgatniešiem viņu fotogrāfijas ierakstīja un disku uzdāvināja. Jaunajos datoros vairs nav disku lasītāja, nemaz nerunājot, ka disketes mūsdienu tehnoloģijām ir kas pavisam svešs.

Par Anitas savāktajām foto­grāfijām regulāri interesējas tūrismā iesaistītie, kultūras pasākumu rīkotāji, arī tie, kuri iegādājas īpašumus un nav vienaldzīgi pret to, kas šajā vietā kādreiz bijis. “Prieks, ka kādam noder,” piebilst Anita.

Līgatnieši aizvien Anitai uztic vecās fotogrāfijas. Kāds jaunienācējs tīra bēniņus, atrod svešas bildes, nededzina, bet atdod. Anitas krājumā ir ap 33 tūkstošiem fotogrāfiju par Līgatni. “Diemžēl nav bijis laika tās sistematizēt. Un pārmaiņu laiks arī darījis savu,” saka Anita. Vairs nav    pieejamas fotogrāfijas, kas bija Līgatnes novada pašvaldības mājaslapā, tāpat A.Cīruļa, A.Baloža vēsturiskie materiāli, kas nebija publicēti vietējā izdevumā. “Ticu, ka kaut kur tomēr tās bildes ir,” teic līgatniete un uzsver, ka tā ir Līgatnes vēsture, kas, protams, svarīga līgatniešiem, ne citiem. “Ja nav vēstures, nav vietas,” atgādina Anita un pastāsta, ka savulaik izdevies paglābt dedzināšanai noliktos skolas albumus.

Diemžēl pilsētas vēstures saglabāšanā nepatīkamu brīžu nav bijis maz. “Aivars Balodis bija savācis daudz materiālu par papīrfabriku. Viņa krājumā bija unikāli eksemplāri. Tie glabājās fabrikā, mainoties īpašniekiem, tika izmesti. Tas viņam bija neaizmirstams pārdzīvojums un sirdī rūgtums, ka neciena Līgatnes vēsturi. Ir videomateriāls, saruna ar viņu. Aivars noslēdzās, grūti bija iegūt viņa uzticēšanos, pārliecināt, ka līgatniešiem vēsture ir svarīga,” atmiņās kavējas Anita un pastāsta, ka A.Balodim bija nozīmīgi, lai Līgatnes vēsture netiek interpretēta, lai notikumi netiek izfantazēti. Kad pirms daudziem gadiem iznāca Līgatnes karte un tajā bija ierakstīta Ānfabrika nevis Anfabrika, kā ir pareizi, viņš centās pārliecināt izdevējus, rakstīja presē, ka tā ir kļūda. “Diemžēl    aizvien biežāk redzams un dzirdams nepareizais nosaukums,” teic līgatniete. Anita uzsver, ka tāpat kā A.Cīruļa apkopotā Līgatnes vēsture izdota grāmatā “Mana mīļā Līgatne”, tā A.Baloža pētījumi ir grāmatas vērti.

Kad domubiedru grupa, kuru vadīja Dace Gradovska, nodibināja Līgatnes vēstures biedrību, arī Anita iesaistījās. Biedrības mērķis bija papīrfabrikas, papīra ražošanas attīstības un strādnieku ciemata vēstures izpēte, papīrfabrikas industriālā mantojuma, ciemata vēsturisko vērtību saglabāšana, papīra ražošanas industriālā mantojuma popularizēšana, Līgatnes iedzīvotāju vēsturiskās pašapziņas paaugstināšana, lokālpatriotisma veicināšana. Biedrība sāka veidot Papīra muzeju, tika iegādāts aprīkojums, veidota ekspozīcija. “Tajā bija unikāli materiāli par papīrfabriku. Tagad tie maisos glabājoties kultūras namā,” saka Anita un uzsver, ka līdz ar Daces aiziešanu ideja par Papīra muzeju izplēnēja. “Kas notiks ar materiāliem?” līgatniete vien pajautā un piebilst, ka Dacei bijuši vērtīgi materiāli arī par Līgatnes mājām, ielām. Ja arī šodien daudz zinām, vai tāpat būs pēc gadiem? Piemēram var minēt Beiverkas ielu, kas no Gaujas ielas Gaujmalā ved uz papīrfabriku. Tajā nav nevienas mājas. “Kas ir Beiverka? 4.papīrmašīna. Iela beidzas vietā, kur tā atradās,” paskaidro Anita un atceras, ka pirms gadiem pašvaldība lēma un daudziem ceļiem, takām tika iedoti ielu nosaukumi. Kāpēc tieši tādi, kāds meklēs atbildes. Vai atradīs?

Anita visu mūžu ar video kameru un fotoaparātu bijusi klāt teju ikvienā notikumā Līgatnē. Video, kas kādreiz bija Līgatnes mājaslapā, nav redzami, vismaz “Youtube” var skatīt, kā svinēti pūtēju orķestru svētki, kalnu svētki, pilsētas un novada svētki, godināti līgatnieši. Anita pārliecināta, ka katrs notikums ir vēsturisks, jo nevar taču zināt, kas pēc gadiem var izrādīties ļoti svarīgs: Līgatnes tūrisma taku atklāšana, Valsts prezidentu Andra Bērziņa, Valda Zatlera viesošanās vai bērnudārza izlaidums un Zivju ceļa atklāšana.   

“Man ir ļoti daudz videomateriālu. Brālis Harijs Beķeris strādā televīzijas raidījuma “Province” veidošanā, viņš daudz filmējis, kā arī apzinājis, kas kādreiz filmēts par Līgatni,” pastāsta Anita un piebilst, ka pasākumos filmējot vai fotografējot bieži vien dzirdējusi neizpratni, kāpēc viņa to dara, bet nepaiet ne ilgs laiks, kad nofilmētie vai nofotografētie interesējas, grib redzēt, kas izdevies. “Nereti, kad līgatnieši sanāk kopā, šķirsta internetā vecās fotogrāfijas un, atpazinuši kādus notikumus, cilvēkus, dod ziņu,” stāsta Anita un uzsver, ka turpina iesākto, savā feisbuka kontā aizvien pievieno vecās fotogrāfijas.

“Diemžēl nav bijis laika pieķerties savam arhīvam. Man ir ļoti daudz diapozitīvu, tie jādigitalizē. Tāpat fotogrāfijas, videomateriāli. Tehnoloģijas mainās, man patīk apgūt ko jaunu,” saka līgatniete.

Viņas dzīve saistīta ar Līgatni. “Manī ir buntavnieka gars. Tas laikam no vecākiem. Tāds bija mans tēvs Broņislavs Beķeris, kurš pēc gadiem Sibīrijā ieradās Līgatnē,” bilst Anita. Viņa savulaik dziedāja kopā ar ne tikai vietējiem pazīstamo estrādes orķestri “Holanders” un Līgatnes vidusskolas estrādes ansambli “Sinkopa”. “Tas bija bītleņu un jaunības maksimālisma laiks. Skatē puiši noteikumos paredzētos baltos kreklus nevilka, par to dabūjām tikai 3.kategorijas vērtējumu. Tā arī tika pateikts – neatbilstoša apģērba dēļ. Reiz pēc kādas balles puišus, viņi mani pasargāja, izsauca uz čeku. Pēteris Bankovskis dziedāja pazīstamo dziesmu “Uz mežu, uz mežu, uz mežu malku zāģēt…” Leģionāru dziesma, par to brīdinājums, lai domā par nākotni,” atmiņās kavējas Anita un atzīst, ka dažādi laiki bijuši, notikumi, arī strādājot izpildkomitejā un pašvaldībā. Tā arī ir vēsture, kas jādokumentē, kamēr nav nokavēts.

Anita aizvien, ejot pastaigās, tver mirkļus Līgatnē. Un kopā ar vīru Induli priecājas par bērnu Santas un Linarda, mazbērnu Martas, Roberta, Evelīnas un Patrīcijas, vedeklas Agneses veiksmēm, par brāļa Harija panākumiem. Viņu gandarī, ka nākamajām paaudzēm Līgatnes vakardiena nav vienaldzīga.