
Jānis Endele. FOTO: Andris Vanadziņš
Aizrautīgais matemātikas skolotājs, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas dibinātājs un pirmais direktors, piebaldzēns Jānis Endele jaunībā Latvijas Universitātē studēja skaitļošanas tehniku un neplānoja kļūt par skolotāju.
Tiešu otrādi, pēdējā kursā mēģināja izšmaukt no obligātās pedagoģiskās prakses. Mēģinājums bija tik “neveiksmīgs”, ka turpmāk mūža lielāko daļu viņš veltīja matemātikas mācīšanai skolā un izcilības pamanīšanai un godā celšanai izglītībā. Un labi, ka tā. Jānis Endele ir arī politiķis, kurš, būdams Augstākās Padomes deputāts, 1990.gadā 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Un jau vairāk nekā 30 gadus viņš vada Draudzīgā aicinājuma fondu. Janvāra nogalē Draudzīgā aicinājuma dienā fonda balvas “Par mūža ieguldījumu izglītībā” saņēma 15 izcili Latvijas pedagogi.
-Kā radās iecere dibināt Draudzīgā aicinājuma fondu?
-Augstākajā Padomē iepazinos ar Gunti Ulmani, kurš jau pirms kļūšanas par Valsts prezidentu rosināja atjaunot Draudzīgā aicinājuma kustību, ko pagājušā gadsimta 30. gados iedibināja Kārlis Ulmanis. Cēsīs jau bijām atjaunojuši Draudzīgā Aicinājuma Valsts ģimnāziju un vienojāmies, ka jāveido sabiedriska organizācija, kas palīdzētu skolām, atbalstītu izcilību izglītībā.
Draudzīgā aicinājuma fondu nodibinājām 1994. gadā, bet pilnvērtīgu darbību tas sāka gadu vēlāk. Sākumā statūtos bija punkts, ka par biedru varēja kļūt katrs, kurš ziedojis vismaz latu. Biedru skaits ātri izauga tik liels, ka sasaukt kopsapulci un pieņemt lēmumus par fonda darbību bija bezcerīgs process.
Vēlāk izveidojām nodibinājumu, apstiprinājām jaunus statūtus un tad jau varējām darboties produktīvāk. Sākotnēji bija ideja piesaistīt fonda darbībai izglītības ministru, amatpersonas, lielos valsts uzņēmumus finansiālam atbalstam, bet tas nestrādāja, jo viņiem nebija intereses. Fonda darbība bija mūsu pašu ziņā, un visus šos 30 gadus tas ir cēsnieku projekts.
-Un kā šis projekts virzījās?
-Pirmais lielais sarīkojums notika 1995. gadā, kad 28. janvārī Draudzīgā aicinājuma dienā pasniedzām apbalvojumus tiem skolu absolventiem un viņu pedagogiem, kuri mācību laikā pasaules olimpiādēs bija guvuši vismaz atzinību. Bija reizes, kad apbalvojamo skaits tuvojās pussimtam un vairums sveicamo jau bija kļuvuši par studentiem ārvalstu universitātēs. Tad sākām otru projektu – veidot reitingus pēc valsts un pasaules olimpiāžu rezultātiem. To apkopošanai bija jāzina skolēns, skolotājs un skola. Taču pagāja laiks, un datu aizsardzības prasību ievērošanas pārspīlējumu rezultātā informāciju par skolotājiem un skolām “noslēpa” un nācās no šīs ieceres atteikties. Cik zinu, Ata Kronvalda fonds rezultātus saviem reitingiem joprojām iegūst, zvanot skolām… Tāds kuriozs.
Mūsu reitinga aprēķinu metodika paredzēja skolēnu sasniegumus vērtēt pret skolēnu skaitu izglītības iestādē. Tādējādi varējām pamanīt un izcelt izcilības arī mazajās skolās. Tā mums parādījās virkne Latgales mazo pamatskolu ar ļoti labiem rezultātiem. Ja mazā skolā ir kaut vai divi talantīgi audzēkņi un pedagogs, kurš ar viņiem strādā papildus, tad skola jau var pretendēt uz augstu vietu.
-Labs rezultāts iespējams vien tad, ja talantīgs skolēns sastop labu pedagogu?
-Jā, tāpēc ir svarīgi novērtēt pedagogus, kuri māk pamanīt un attīstīt audzēkņa talantu. No savas pieredzes varu teikt, ka spējīgs bērns līdz 6. klasei matemātikas olimpiādē var gūt panākumus bez papildu darba. Vēlāk sākas tāda līmeņa uzdevumi, kur jau jāzina speciālās risinājumu metodes, ko bez pedagoga palīdzības nevar apgūt. Jā, un tad sekoja vēl viens projekts – skolu reitings, ko veidojām pēc centralizēto eksāmenu datiem. Tas deva bagātīgu vielu analīzei un vērtējumiem par to, kas notiek izglītībā. Diemžēl pandēmijas dēļ projektu nācās slēgt. Pirms trim gadiem sākām pasniegt balvas “Par mūža ieguldījumu izglītībā”, un fonda darbs turpinās.
Izglītības datu apjoms, kas apkopots fonda vizuāli necilajā mājaslapā konkursi.lv, ir vienkārši neaptverams. Visu cieņu mūsu programmētājam Andrejam Rampānam!
-Bet kā tas nākas, ka sabiedriskā kārtā izveidota un uzturēta fonda izglītības sasniegumu apkopojumi sniedz objektīvāku ainu un izmaksā krietni lētāk par Izglītības ministrijas datu tabulām?
-Ja rīkojas ar naudu, kas ir nopelnīta, rezultāts tomēr ir labāks nekā tad, ja rīkojas ar naudu, kas ir iedalīta un kas jāapgūst ( smaida). Mums fonda darbība pamatā balstās uz manu bijušo audzēkņu un labu paziņu finansiālu vai praktisku atbalstu. Druvis Mūrmanis, Valdis Siksnis, Viesturs Neimanis ir mani skolēni. Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins, arī piebaldzēns, absolvējis Cēsu 1.vidusskolu. Dēls Jānis Endele juniors kopā ar savu biznesa partneri Andri Biti, kurš gan nav cēsnieks. Cēsu pašvaldība, Māris Niklass, Kazaku ģimene. Daudzus gadus fonda balvas pasniedzām Nacionālajā operā, jo operas direktors bija Andrejs Žagars un lielajā zālē tikām bez maksas. Cits cēsnieks Rolands Tjarve, būdams Latvijas TV vadītājs, parūpējās, lai šos notikumus filmē un parāda skatītājiem. Vienu no balvām uzvarētājiem veidojuši mākslinieki Mārtinsoni no Raiskuma. Fonda organizatoriskos jautājumus visus šos gadus ar lielu rūpību risina Dace Eglīte. Kā jau teicu, Draudzīgā aicinājuma fonds ir cēsnieku projekts.
-Varbūt tagad jādibina fonds, kas sekmē izcilību politikā? Ir iespaids, ka neatkarības gados politikas kvalitāte pazeminās ar katru Saeimas sasaukumu…
-Tā jau runā, ka Augstākajā Padomē bija pulcējies Latvijas intelektuālais zieds, bet pēc tam… Izklausīsies jocīgi, bet iespējams, ka daudzpartiju sistēma nav tā labākā. Valdību veido trīs četri dažādi spēki ar atšķirīgām interesēm, un, lai sadarbotos, ir jāpielāgojas. Bet pielāgošanās ir viduvējību lauciņš. Kā norit Latvijas Bankas prezidenta kandidātu izraudzīšanās… Tā ir politikas parodija! Iespējams, divu partiju sistēma kā ASV ir efektīvāka. Tie, kuri uzvar vēlēšanās, nāk un savu programmu īsteno.
Bet, par izcilību mūsu politikā runājot, Latvijā partijām tagad ir valsts finansējums. Tā ir liela nauda, ko visjēdzīgāk būtu ieguldīt jaunas, spējīgas politiķu paaudzes izglītošanā, nevis notrallināt reklāmām.
-Kurš dzīves posms jums pašam sirdij tuvāks – skolotāja vai politiķa?
-Mans plāns nebija kļūt par pedagogu. Nonākšana skolā bija dzīves izspēlēts kuriozs. Vecpiebalgas vidusskolā biju matemātikas spīdeklis, tāpēc devos uz Latvijas Universitāti studēt matemātiku. Domāju, skolā visi slavēja, tad jau augstskolā uzņems atplestām rokām. Bet matemātikas iestājeksāmenā no pieciem uzdevumiem tikai divus tiešām zināju, kā izrēķināt. Par laimi, Fizikas un matemātikas fakultātē bija grūtības ar studentu komplektāciju un mani tomēr uzņēma.
Bijām pirmais studentu kurss, ko gatavoja darbam ar skaitļošanas tehniku, un mani šī lieta aizrāva. Taču tolaik, gluži kā tagad, matemātikas skolotāju trūka un studiju pēdējā gadā izglītības ministrs izdeva pavēli – nebūs nekādi skaitļošanas tehniķi, visus uz skolām! Es jau Rīgā piestrādāju par skaitļotāju konstruktoru birojā, kas projektēja sūkņus PSRS metāla rūpniecībai, bet Universitāte mani nosūtīja uz pedagoģisko praksi Dobeles vidusskolā. Konstruktoru biroja priekšnieks teica – nebrauc, es tevi bez prakses ņemšu darbā. Tā arī izdarīju, bet tad man neļāva aizstāvēt diplomdarbu, savukārt bez diploma darbā neņēma. Asti ievilcis, braucu uz Dobeli, lai tomēr nokārtotu pedagoģisko praksi. Iedalīja man audzināmo klasi. Mācības viņiem īpaši neinteresēja, bet bērni jauki. Atceros, bija tāds Rūdolfiņš. Viņa mamma jau pirmajās dienās ieradās skolā, tāda smalka, kārtīgi iesmaržojusies dāma, un teica – ar Rūdolfiņu jums, skolotāj, jābūt delikātam, viņš bērnībā nokrita no koka, var gadīties uztveres grūtības! Nostrādāju Dobeles vidusskolā četrus gadus. Unikāla skola, droši vien vienīgā padomju Latvijā, kur pedagogos bija trīs bijušie leģionāri! Dobeles čekisti nebija tie centīgākie. Kad atnācu uz Cēsīm un sāku strādāt ar skolotājas Celmas izveidoto matemātikas klasi 1. vidusskolā, ātri varēja manīt, ka šeit Pētersona vadītajai čekai ir cits tvēriens. Viņiem bija ziņotāju tīkls, kas aptvēra arī skolas un pieskatīja pedagogus. Mani kā jauno speciālistu gribēja iesaistīt komjaunatnes darbā, bet no šī “goda” ātri tiku vaļā, paskaidrojot, ka nekad neesmu bijis ne oktobrēns, ne pionieris, ne komjaunietis. Kā apolitisks elements varēju mierīgi pievērsties matemātikai. Pirmajā klasē, ko audzināju, no 28 absolventiem puse aizgāja studēt matemātiku… Joprojām ik pēc diviem gadiem Piebalgā satiekamies.
Katram dzīves posmam ir savi jaukumi, savas grūtības, bet brīži, kad tavi audzēkņi uzvar olimpiādēs vai jau pēc skolas gūst panākumus dzīvē… Tie tomēr sniedz lielāko gandarījumu.
Komentāri