
Kā agrāk. Grupa “Muzikanti no Cēsīm”: Andris Šīrants, Māris Sproģis, Jānis Vībants un Edijs Dukurs. FOTO: Ieva Romaško
atgriežas uz skatuves pēc vairāk nekā ceturtdaļas gadsimta
Televīzijas raidījumā “Latvijas sirdsdziesma” jau divus mēnešus klausītāji balsojot atbalsta “Muzikantu no Cēsīm” dziesmu “Jel paskaties”.
Pēc vairāk nekā 25 gadu pārtraukuma grupa pērn izlēma atsākt darboties un pirmo koncertu nospēlēja Cēsīs, mākslas rančo “Dukuri”, radot sajūtu, ka pagājis vien mazs laika sprīdis. “Druva” sarunājās ar apvienošanās idejas iniciatoru Ediju Dukuru.
-Kas pamudināja apvienoties pēc tik ilga pārtraukuma?
-Man ir draugs mana dēla vecumā, viņam tiešām patīk mūsu radītā mūzika. Dzīvo Jūrkalnē un laiku pa laikam, braukādams gar jūru, uzņēmis skaistus video, kā klausās mūsu dziesmas. Sākumā man likās, ka viņš drusku iesmej par mani, bet, izrādās, viņš tiešām to dara no sirds. Kad dēls (Miks Dukurs-aut.) pie viņa ciemojās, abi atsūtīja šādu video. Es teicu, lai tā nedara – citādi uzcelšu grupu un redzēsiet, ka koncertēsim par godu jums.
Un tā reiz, kad saņēmu video, zvanīju ģitāristam Andrim (Šīrantam- aut.) un tieši jautāju, vai būtu ar mieru atjaunot grupas darbību, uztaisīt koncertu. Sākumā viņš tiešām apjuka un bija šokā, bet jau pēc pāris minūtēm kā racionāls cilvēks sāka domāt, vai to varētu un kā, tad piekrita. Momentā tika zvanīts taustiņistrumentālistam, no kura arī bija piekrišana. Tātad doma jau gaisā bija virmojusi.
Tālāk jau bija problēmiņas. Nebija pieejams mūsu kādreizējais bundzinieks. Uzrunājām citu, kas nebija ar grupu saistīts, bet sadarbība neizdevās. Tad vēl Andris, krītot no kvadricikla, guva lūzumus. Sajutu, ka groži sāk slīdēt no rokām. Bet Andris ļoti ātri atveseļojās. Un, tā kā mums grupā bijuši vairāki bundzinieki, Andris bija noskaidrojis, ka mūsu ilggadīgākais bundzinieks Māris (Sproģis-aut.) ir Latvijā un grib spēlēt.
Tā sākām gatavoties leģendārajam rančo koncertam. Ļoti rūpīgi restaurējām iepriekšējo sajūtu, radījām kreklus krāsās, kādās tie bija savulaik, sagādājām kļošenes. Koncerts mums bija ļoti satraucošs mirklis, jo nezinājām, kā būs, vai cilvēki, tik ilgu periodu nedzirdējuši mūsu mūziku, atkal to vēlēsies klausīties. Bet tiešām bija sajūta, ka klausītāji ir noilgojušies pēc mums, daudzi sajutās kā laika mašīnā, izskanēja pat salīdzinājums – “Bītli” atgriezušies. Kad mēs nācām zālē, bija sajūta, ka gaiss tiešām bija nokaitēts.
-Vai bijāt plānojuši vienu koncertu?
-Tālāku mērķu nebija, gribējām saprast, kā būs. Bet, tā kā viss notika ļoti labi, sākām plānot tālāko. Uzreiz tika ierakstīta “Latvijas sirdsdziesmā” skanošā “Jel paskaties”, ko savā laikā izpildīja Miks . Tagad top jauna vasaras dziesma – ļoti jautra, ļoti kustīga ar manu tekstu un mūziku, jo gribējās parādīt, kā mākam priecāties. Izmēģinājām vienu pantiņu nospēlēt dzīvajā, lai saprastu, kā publika uzņem, uzņēma fantastiski, ar ovācijām.
-Vai šo gadu laikā bijāt saistīti ar mūziku?
-Es uzsāku vēl aktīvāku muzikālo karjeru, jo jau Liepājas laikā spēlēju vairākās grupās. Tad biju Rodrigo Fomina grupas sastāvā, līdztekus biju “Rudens vēju muzikantā”, visu laiku esmu turpinājis darboties. Kad pieauga Miks, arvien esmu bijis viņa pavadošajā sastāvā kā basģitārists. Tāpat meitu Paulu esmu pavadījis koncertos. Bijām arī “Dziedošajās ģimenēs”. Visu laiku esmu bijis aktīvs mūzikā.
Andrim ir līdzīgi – viņš strādā studijā un spēlē “Vēja runā”, kā arī ar savu sievu Agnesi šo gadu laikā radījis ļoti daudz mūzikas. Jānis tieši tāpat spēlē “Vēja runā”, mūzika ir viņa darbs. Savukārt Māris pie bungām šo gadu laikā nebija piesēdies. Viņam tas bija vislielākais izaicinājums, bet, kā izrādās, meistarību nevar pazaudēt, tagad to ir uztrenējis un ceļam latiņu vēl augstāk. Bundzinieks vispār ir grupas sirds, no viņa viss sākas.
-Vai ir doma balstīties klausītājiem jau tuvajā un pazīstamajā vai iet uz priekšu?
-Protams, balstīsimies uz to, kas mums ir, bet jau tagad notiek korekcijas repertuārā, mēģinot iet līdzi laikam, atmetot mazāk jaudīgus gabalus un liekot iekšā kaut ko jaunu. Mums noteikti ir stāvkoncerti, kur klausītāji arī dejo. Līdz ar to būsim tas pats vecais labais, plus jaunais – tikpat labs.
-Ko jūs kā grupa vēlaties dot klausītājiem?
-Vēlamies dot kaut ko savu, jo ārkārtīgi daudz apvienību spēlē citu autoru mūziku – jā, populāru, jā, pārbaudītu, hitus, kurus zina pilnīgi visi gan Latvijā, gan pat ārpus tās. Mums šķiet, tā vairāk ir mūzikas atskaņošana, savukārt savas mūzikas sniegšana publikai ir kas intīmāks, dziļāks. Esam sākušies ar savu mūziku un lielākoties to turpinām spēlēt. Turklāt mūsu dziesmas ir turpinājušas skanēt šo gadu laikā, ir arvien zināmas. Mūsu repertuārā arī ir hits, tā ir “Degoša asara”, ko zina visi. Bet atceras arī citas, pat lēnās dziesmas. Acīmredzot cilvēkiem kopumā mūsu domu gājiens ir tuvs.
-Kā sabalansējat mūziku koncertā?
-Koncerts ir jāveido dinamisks. Ja spēlēsim tikai ātras, spraigas dziesmas, tam nebūs dziļuma. Mums ir dažas skaistas lēnās dziesmas, ir savs valsis mūsu izpratnē. Koncertam ir jābūt krāsainam, lai publikai nav sajūta, ka grupa ir tendēta tikai uz viena ritma spēlēšanu.
-Vai ir svarīgi arī dziesmu vārdi?
-Obligāti. Runājot par vārdiem, ir ļoti interesanta sajūta, tāda, ka dziesmas iemācos un saprotu no jauna. Mūsu teksti it kā ir naivi, bet mēs esam runājuši par lietām, kas arī mūsdienās ir aktuālas, tikai citā kontekstā. Arī jaunais teksts dziesmai tapa, domājot par ļoti dziļu tēmu, par savstarpējo sapratni, par mīlestību, bet dziesmas saturs ir pasniegts ļoti vienkāršos vārdos, lai katrs dziļumu var izdomāt tik, cik vēlas.
-Kas tagad ir grupas klausītājs?
-Mani ārkārtīgi pārsteidza, ka arī jauni cilvēki klausās mūsu izpildīto mūziku. Es teiktu, ka tā varētu būt šlāgermūzika, tautas mūzika, pazīstamā mūzika. Jaunieši 25+ to pazīst, zina vārdus un dzied līdzi. Es biju iedomājies, ka mūzikas listē, ko klausās jaunieši, mūsu mūzika nenonāk. Bet izrādās, tomēr skan. Mūzika ir dzīva. Ja tā radīta no sirds, tā uzrunā dažādas paaudzes. Arī mūsu vecumā taču klausāmies sen radītu mūziku, jo tā uzrunā. Tāpēc pieļauju, ka mūsu auditorija ir ļoti raiba, nav vecuma cenza. Mūsu atraktīvajā vizuālajā izskatā, tekstos, saulainumā un vienkāršībā ir tāds tīrs naivums. Tā rada vieglumu un gaišumu.
-Vai šo gadu laikā mūzika Latvijā ir ļoti mainījusies?
-Runājām ar to pašu draugu, kas iedvesmoja mūs atgriezties un kurš saprot norises mūzikā. Mūzika kļūst arvien kvalitatīvāka, arī dzīvais izpildījums, jo standarti tiek pielīdzināti visai pasaulei. Tikai agrāk mūzika tika radīta kodolīgāka, pamatīgāka. Tagad šķiet, ka ir introverto mākslinieku laikmets, tikai ļoti maz no viņiem ir gatavi iziet lielas auditorijas priekšā. Lielākā daļa izpilda mūziku sev, reizē dodot enerģiju arī klausītājiem. Protams, ir arī spilgti mākslinieki, kuri var visu paņemt uz sevi, piemēram, Dons. Nenoliedzami, arī mūsu “Prāta vētra”.
-Grupas nosaukums ir “Muzikanti no Cēsīm”, lai gan šobrīd visi nemaz neesat no Cēsīm. Vai tajā brīdī, kad tapa grupas nosaukums, tiešām visi bijāt no šejienes?
-Nosaukums mūsdienām ir par garu. Esam domājuši, kā tas radās. Man subjektīvi šķiet, ka nosaukuma ierosinātājs ir Andris, kurš bija iespaidojies no amerikāņu kantri, kur ir Džons no Teksasas, ko var savilkt ar – muzikanti no Cēsīm. Andris un Jānis tobrīd dzīvoja Cēsīs, es dzīvoju Raiskumā, tātad nosacīti mēs tiešām fiziski te dzīvojām, rakstījām mūziku. Un pat Māris tajā brīdī dzīvoja Cēsīs.
Esam domājuši par nosaukuma saīsinājumu, bet būtībā nosaukumu nevar mainīt, jo tad varam kaut ko sagraut. Nedomājam palikt uz veciem lauriem, bet mainīt pilnīgi visu nozīmētu veidot pilnīgi citu identitāti. Taču mums ir bāze – dziesmas, izskats, idejas -, uz kurām forši balstīties, lai radītu jauno. Protams, ne jau nosaukums noteic klausītāju mīlestību. Pat ja mūsu nosaukums būtu sarežģīts vai neinteresants, ja mūsu uzstāšanās būs feina un mēs kā mūziķi uzrunāsim publiku, klausītāji iemācītos nosaukumu, lai kāds tas būtu.
Komentāri