Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Atmiņas vieno gadus

Sarmīte Feldmane
Dzerb Kolhozs

Satikšanās. Sarmīti Karoli, Māru Grīnbergu, Ingu Krieviņu, Rasmu Baltvilku un Marinu Siliņu savulaik vienoja darbs kopsaimniecībā “Dzērbene”. FOTO: Sarmīte Feldmane

Lēni, nesteidzīgi, iegrimuši pārdomās, viņi devās uz Dzērbenes pili. Devās, lai satiktu savējos, tos, ar kuriem kopā strādāts, vadīti prieka un sarežģījumu brīži.

Dzērbenes kopienas aktīvisti un vēstures klubs “Serben” kopā aicināja tos, kuri kādreiz strādājuši, bijuši saistīti ar kopsaimniecību “Dzērbene”. “Esam tajā laikā dzīvojuši, tās ir mūsu atmiņas, stāsti par pašiem. Ir skumji, ka kāds mūsu tikšanos nosauc par padomju laiku slavināšanu. Tiekoties mēs godinām labi padarītu darbu. Tātad jaunajai paaudzei neesam pratuši izskaidrot, kā dzīvojām un strādājām,” teica kluba vadītāja Mārīte Šķēle.

Vēstures entuziasti vairākus gadus vākuši materiālus, dzērbeniešu atmiņas par darbu kopsaimniecībā, sadzīvi, kultūras dzīvi. Izstādē varēja apskatīt daudzus materiālus, kas atklāj, kā bija toreiz, kā cilvēki prata dzīvot, strādāt, domājot par labāku nākotni.

Māra Grīnberga kopsaimniecībā “Dzērbenē” strādāja no 1975.gada līdz likvidācijai.    Bija kadru inspektore, tad    priekšsēdētāja sekretāre , vēlāk zootehniķe, vadīja piena ražošanas iecirkni. “Neslavēju to, kas bija vai ir,    bet cilvēkus, kuri strādāja,” uzsver M.Grīnberga. Viņai blakus - Anna Karnīte, par kuru Māra saka: “Prasīgāku un čaklāku slaucēju grūti iedomāties. Viņas vārds bija likums, pie viņas mēs, speciālisti,    braucām drebošu sirdi, domājot, ko Anna teiks.” Anna tā kā samulst un nosauca: “Slaucu govis, kopu teļus, arī cūkas. Viss tika darīts”.

Irēna Elviņa mācījās Dzērbenes lopkopības skolā, vēlāk strādāja saimniecībā. Viņa un Māra atceras, ka pretī pilij bija Broņkas jeb Broņislavas Resgales kūts, blakus Limānijas Miglinieces cūku ferma. Tagad ēkas drupās, bet citviet celtas jaunas, modernas kūtis.

Andis Elviņš “Dzērbenes” direktora amatu izpelnījās kā sodu. Pirms tam viņš bija agronoms kolhozā “Arājs” Jaunraunā. To bija paredzēts apvienot ar “Vesela­vu”. Kopsapulcē arājieši izgāja no zāles. Kolhoza speciālistus par sodu aizsūtīja uz citām saimniecībām. “Pirms tam “Dzērbenē” bieži bija mainījušies vadītāji.Tā bija nabadzīga padomju saimniecība. Padomju vara Dzērbeni bija iznīcinājusi, daudzi izsūtīti, daudz ienācēju, kur dzīvot nebija,” atmiņās kavējas A.Elviņš un piebilst, ka bijis tas, kurš pielicis roku, lai Dzērbenē būtu lopkopības skola.    “Ministrija skolai neko nedeva, tā prasīja, lai atbalsta, bet nevarējām, jo atbalstījām vidusskolu. Braucu uz ministriju, skaidrojos, izrādījās, skolu nevajag, arī specializācija šaura, jo mācījās kontrolasistenti,” atklāj A.Elviņš un uzsver, ka kaut ko izdarīt varēja vien ar sakariem un domāšanu. “Pilij bija caurs jumts. Saimnie­cības šefi bija AK 9, tagadējās CATA, celtniecības cehs. Viņiem bija jābrauc ravēt bietes. Saru­nājām, ka bietes izravēsim paši, arī pats gāju vagā, bet viņi pilij uzliks šīfera jumtu. Jau cits direktors, Jānis Kinna, to nomainīja pret dakstiņiem, vismaz ēka neaizgāja bojā.    Bija mums projekts daudzdzīvokļu mājai, rajona galvenā arhitekte neuzlika vīzu, nedrīkstēja celt. Pēc četriem gadiem pārgāju darbā uz “Alaukstu” Vec­piebalgā,” atmiņās kavējas A.El­viņš.

Katrs atmiņu stāsts ir vēstures liecība, kas atklāj konkrētu cilvēku konkrētā laikā. Pēdējais kopsaimniecības priekšsēdētājs Inga Krieviņš atgādināja, ka pēdējā desmitgadē Dzērbenē tika    uzceltas Līvānu mājas, kas vēl turas, pirms tam daudzdzīvokļu nami. “Par to jāpriecājas, vai nu to vērtējam politiski vai kā citādi, bet tas ir mūsu padarītais. Nedrīkstam kautrēties par to, ko paveicām. Mēs gribējām dzīvot labāk un strādājām. Vai tas ir kas slikts?” sacīja I.Krieviņš un piebilda, ka saimniecības pēdējā desmitgadē arī pils tika remontēta. Viņš arī atgādināja, kad avīzē parādījās kopsaimniecību darba rezultāti, kāds visiem bija prieks, ka “Dzērbene” augšgalā. “Tas rāda, ka nestrādājām slikti, bet nevar salīdzināt ar šodienas tehniku un iespējām,” sacīja I.Krieviņš.

“Serben” bija sagatavojusi fragmentus no tā, kas tolaik rakstīts par dzērbeniešiem, viņu veiksmēm un neveiksmēm darbā, kultūras dzīvi. Tos pavadīja nerimstoši smiekli un komentāri. Rūdolfs Lapsa lasīja rakstu no laikraksta “Cīņa” par milicijas reidu Dzērbenē. Priekšsēdētājs bija izdevis pavēli, ka darba auto nedrīkst turēt pie mājas, tam jāatrodas pie darbnīcām. Milicis, piebrau­cis pie R.Lapsas mājām, kur atradusies arī darba mašīna, bet pats Lapsa iznācis no kūts ar dakšām rokās. Arī priekšsēdētāja šofera mašīna nav bijusi pie darb­nīcām, bet pie mājas. Rakstā secināts, ka pie darbnīcām bijušas vien tās mašīnas, ar kurām nevar pabraukt. “Padomju ‘Druvā” savukārt rakstīts, kā uz veikala atvēršanu pie tā piebrauc traktors, un traktorists, lai glābtu savu un citu veselību, nopērk “bombu” (lētā stiprinātā vīna pudeli.)    Tolaik gan avīzēs tika minēts ikviena vārds un uzvārds, nebija datu aizsardzības. Šodien interesanti, kā dzērbenieši Jauno gadu sagaidījuši Augstajā kalnā, priekšsēdētājs J.Kinna bijis salavecis, R.Lapsa dalījis dāvanas, sveikti tiek, kuri tajā gadā salaulājušies.

Kad sadzīves pakalpojumu punkts Dzērbenē iegūst 1.vietu rajonā, kritizēts, ka friziere strādā tikai divas dienas nedēļā un cilvēki nav apmierināti ar televizoru nomu. Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors taisnojas, ka pirmā roka ir lopkopējām, bet viņas televizorus sabojā. Tie četru dienu laikā jāsaremontē, bet nav, kas to dara, un nevar nodrošināt, lai TV būtu visiem.

“Tik daudz smieklu! At­gadījumu stāsti sekoja cits citam,” uzsver Dzērbenes tautas nama vadītāja Daina Šmite. Tos vēl papildināja Nikodima ierašanās ( Jānis Klancbergs), kurš to laiku atgādināja ar Valda Artava dzeju, bet taurenieši no kaimiņu kopsaimniecības, teātra kopa “Radi”, izspēlēja skeču – divu sieviešu sarunu.

“Šodien daudz kas izklausās citādi, šodien par to smejamies. Atmiņas vieno, jaunība, spēka gadi nostrādāti kopā, tāpēc cilvēki satiekas,” atgādina D.Šmite un piebilst, ka ir būtiski cilvēkiem satikties, un kopiena kopā ar ‘Serben” radīja sev svētkus. Tikšanās gaitā ne reizi vien izskanēja, ka žēl, ka šāda tikšanās nav bijusi agrāk, jo daudzi, kuri tika pieminēti, nu jau aizsaulē. “Serben” turpinās vākt dzērbeniešu atmiņas.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Piesātināts studiju gads Amerikā

08:08, 12. Sep, 2025

Cēsnieks Gvido mācījās Rīgas Biznesa skolā, arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātē, studējot biznesa […]

Bibliotēka mājo veikalā

09:04, 11. Sep, 2025

Nezinātājam var šķist mazliet savdabīgi, bet var teikt, ka Līvos bibliotēka mājo veikalā. Līvu bibliotēkas […]

Velosipēds bija iecienīts arī pirms simts gadiem

09:02, 10. Sep, 2025

Līgatnes centrā, kādreizējās papīra dzirnavās, pirmo  vasaru apmeklētājus uzņem Līgatnes Velosipēdu muzejs. To izveidojis Mārtiņš Belickis. […]

Nu jau desmit gadus. Agris Tamanis atkal ir Cēsīs

08:57, 9. Sep, 2025

“Par savu uzņēmumu vadītājiem viņi izvēloties cilvēkus, kas ne tikai saprot viņu idejas, bet spēj […]

Tvert mirkļa burvību fotogrāfijās

09:05, 5. Sep, 2025

Par sevi ELĪNA ANDERSONE saka, ka ir cēsniece, kas savulaik desmit gadus dzīvojusi Rīgā un […]

Ieguvumi uzņēmumam, izmantojot celtniecības tehnikas nomu

16:05, 4. Sep, 2025

Mūsdienu uzņēmējdarbībā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta resursu optimizācijai un izmaksu kontrolei. Īpaši tas attiecas […]

Tautas balss

Sludinājumi