Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Suns māca dzīvot rotaļīgi un dalīties ar to

Iveta Rozentāle
Suni Marsn

Radīt prieku. . Kanisterapijas speciāliste Tamāra Kabakova ar suni Rūnu vienmēr cenšas iepriecināt cilvēkus, pie kuriem abas devušās. FOTO: Sintija Cērpiņa

 “Kanisterapija ir suņu asistēta terapija. Nereti šķiet, ka tā ir suņa glaudīšana, un dažreiz tā tas arī var izskatīties, taču kanisterapija ir daudzveidīga gan atkarībā no mērķauditorijas, gan suņa,” teic kanisterapijas speciāliste Tamāra Kabakova.

“Bērni visbiežāk vēlas suni paglaudīt, pabužināt, samīļot. Tāpēc arī lielos pasākumos ir svarīgi stāstīt, kā ar suni pareizi darboties. Es to saucu par draudzēšanos. Jo labāk saprotam, kā pret suni izturēties, jo saskarsme būs abpusēji patīkamāka un drošāka,” teic T.Kabakova, un piebilst: “Mūsu nodarbībās izmantoju spēles, kuras palīdz to mācīties.”

Romanjas ūdenssuns Rūna, ar kuru darbojas T.Kabakova, bija patīkams pārsteigums Priekuļu apvienības svētkos Mārsnēnos. Dzīvnieks saimnieces pavadībā rādīja dažādus vingrinājumus, tika iesaistīta arī publika, ļaujot Rūnu iepazīt tuvāk. “Kaniste­ra­pijas suņi ir ļoti dažādi, bet visiem ir vienojošā iezīme – tie ir labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem. Katram dzīvniekiem ir savs raksturs, prasmes, kas padodas labāk, to ir ļoti svarīgi izmantot. Piemēram, Romanjas ūdenssuņus Itālijā izmanto trifeļu meklēšanai, šīs šķirnes suņiem patīk un vajag kustēties, tiem ir izcila oža. Darbojoties ar Rūnu, cenšos izdomāt spēles, kurās viņa var izmantot savu degunu un izkustēties arī tad, ja ciemojamies pansionātā pie senioriem. Rūnai būtu grūti mierīgi gulēt un ļauties paijāšanai,” skaidro T.Kabakova.

Suņa saimniece pastāsta, ka Rū­na, lai arī ir aktīva, ir liela novērotāja: “Viņa mani vēro nepārtraukti un pazīst ik kustību vai noskaņojumu. Rūna ir jūtīga un emocionāla, brīnišķīga, mīļa, bet dažkārt viņai vajag nedaudz laika, lai iejustos starp nepazīstamiem cilvēkiem. Es uzmanu, lai suns justos labi. Publiskos pasākumos vienmēr žonglēju starp to, ko esmu iecerējusi un kā konkrētajā brīdī jūtas dzīvnieks. Rūna tāpat kā visi suņi tiecas uz to, kas ir patīkams, un cenšas izvairīties no nepatīkamā. Tāpēc, mācot viņai trikus, man bija jāiemācās savaldīt emocijas, gaidas un uztvert to visu rotaļīgi un viegli. Ja darbošos negatīvā noskaņojumā, Rūna centīsies izvairīties. Dar­bo­joties ar suņiem, ir vajadzīga emo­­cionāla pašregulācija.”

T.Kabakova atzīst, ka publiskos pasākumos uzstāties ir satraucoši: “Bet vienmēr cenšos sevi nomierināt, jo suns jūt visu, ko jūtu es. Tam ir zinātnisks pamatojums. Dzīvnieki ļoti labi nolasa mūs no mīmikas, kustībām, kā arī ķīmiskajiem elementiem, ko izdalām ar hormoniem, kas rodas priecājoties, bēdājoties vai satraucoties. Un suns spoguļo to, ko redz gan savā saimniekā, gan apkārtējos. Tāpēc, kad mēs uzstājamies, es iztēlojos, ka visi ir mani draugi, ka priecājamies cits citu redzēt, ka varēšu dalīties ar ko labu un iedvesmojošu.

Programmā ir daudz improvizācijas, jo atkarībā no tā, kas notiek, mainu arī rotaļas. Jo vairāk izplāno, jo lielāks ir stress un arī vilšanās, un suns to jūt. Tāpēc mūsu darbošanos veidoju kā spēli un rotaļu arī ar skatītājiem, ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Man patīk, ja pieslēdzas arī pieaugušie, mēs visi vairojam pozitīvo enerģiju un prieku. Cil­vēkiem un suņiem ir kopīga iezīme, visi vēlamies būt mīlēti un pieņemti tādi, kādi esam. Un tas ir tas, ko mēs ar Rūnu darām – mīlam, pieņemam un rotaļājamies.”

Pirms specializēties kaniste-rapijā, T.Kabakovai nav bijusi saik­ne ar suņiem, mājas mīlulis bijis tikai bērnībā. Kucēnam
viņa gatavojās vairākus gadus pēc tam, kad Itālijā ieraudzīja Romanjas ūdenssuņus un saprata, ka vēlas tādu dzīvnieku: “Šie suņi ir tādi kā mākslinieki, brīvdomātāji. Tas ir tas burvīgais, ka katrs ir atšķirīgs, katrs ar savu personību. Un, kad suns nonāk pie cilvēka, jāmācās to pieņemt tādu, kāds tas ir. Un caur to cilvēks, kuram ir suns, var daudz ko sevī mainīt, attīstīt, piemēram, pieņemšanu – pieņemt sevi, otru, pasauli, kas nav ideāla.”

Tagad Rūnai ir jau seši gadi: “Esam kļuvušas par komandu. Un ne tikai. Es izjūtu viņu kā daļu no sevis, Rūna ir mans dvēseles suns un mana skolotāja. Patei­coties viņai, ļoti daudz  mācos.”

Speciāliste vērtē, ka arī kanisterapija māca pieņemt un cienīt dzīvnieku ar to unikālajām īpašībām: “Tā mācāmies mainīt attieksmi arī pret cilvēkiem, dzīvi.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Piesātināts studiju gads Amerikā

08:08, 12. Sep, 2025

Cēsnieks Gvido mācījās Rīgas Biznesa skolā, arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātē, studējot biznesa […]

Bibliotēka mājo veikalā

09:04, 11. Sep, 2025

Nezinātājam var šķist mazliet savdabīgi, bet var teikt, ka Līvos bibliotēka mājo veikalā. Līvu bibliotēkas […]

Velosipēds bija iecienīts arī pirms simts gadiem

09:02, 10. Sep, 2025

Līgatnes centrā, kādreizējās papīra dzirnavās, pirmo  vasaru apmeklētājus uzņem Līgatnes Velosipēdu muzejs. To izveidojis Mārtiņš Belickis. […]

Nu jau desmit gadus. Agris Tamanis atkal ir Cēsīs

08:57, 9. Sep, 2025

“Par savu uzņēmumu vadītājiem viņi izvēloties cilvēkus, kas ne tikai saprot viņu idejas, bet spēj […]

Tvert mirkļa burvību fotogrāfijās

09:05, 5. Sep, 2025

Par sevi ELĪNA ANDERSONE saka, ka ir cēsniece, kas savulaik desmit gadus dzīvojusi Rīgā un […]

Ieguvumi uzņēmumam, izmantojot celtniecības tehnikas nomu

16:05, 4. Sep, 2025

Mūsdienu uzņēmējdarbībā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta resursu optimizācijai un izmaksu kontrolei. Īpaši tas attiecas […]

Tautas balss

Sludinājumi