Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Elles ķēķa mūza, ne tikai baletiņi

Sarmīte Feldmane
Elles Kekis2

“Saules spēles” atvēršanā. Aktrise Guna Zariņa lasīja fragmentus no Mudītes Austriņas darbu izlases, Ilze Auzere kavējās atmiņās. Grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš stāstīja par Elles ķēķi un rosināja kopā dziedāt. FOTO: Sarmīte Feldmane

Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisinājās vērienīgs kultūras festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”.

“Elles ķēķis” jeb “Hell’s kitchen” ir rajons Ņujorkā netālu no Taimskvēra, kas bija īpaša pasaule ar veciem sešstāvu īres namiem, ar sīkiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar visdažādāko tautību jauniešiem, jūrniekiem, saulesbrāļiem. Turpat netālu bija osta ar zivju un ūdeņu smaržu. Tur 1950. gadu sākumā izveidojas latviešu dzejnieku kopa, to vidū bija dzejnieks Linards Tauns, Gunars Saliņš, Rita Gāle, Mudīte Austriņa, pie viņiem viesojās gan Olafs Stumbrs, gan Dzintars Sodums, no Londonas pat Guntis Zariņš un daudzi citi. Šī bija leģendām apvīta vieta. Šogad aprit gan vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku – simtgades, gan arī Andrē Bretona sirreālisma manifesta simtgade. Šīs jubilejas mudināja literatūrzinātnieku un dzejnieku Kārli    Vērdiņu ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi.

Tie, kuri bijuši Vecpiebalgā Antona Austriņa muzejā, zina gan par A.Austriņa dzīvi, gan iepazīst viņa meitas Mudītes devumu, gan apskata saulīšu kolekciju. “Pārcilājot Elles ķēķa materiālus Rakstniecības un mūzikas muzejā un privātos arhīvos, kā arī tuvāk iepazīstoties ar Mudītes literārajiem darbiem, kļuva skaidrs, ka viņas mantojums pelnījis jaunu dzīvi, lai atklātu viņas rakstnieces talantu 21. gadsimta lasītājam un parādītu tā nozīmi ne tikai Ņujorkas jaunās latviešu dzejas uzplaukumā 20. gadsimta 50. gados, bet arī tai sekojošā visas trimdas literatūras atjaunotnē,” teic Kārlis Vērdiņš.

K.Skalbes “Saulrietos”    notika Mudītes Austriņas    darbu izlases “Saules spēles” atvēršana.    Tā ir pirmā viņas grāmata, kas iznāk Latvijā. Kas un kāda bija M.Austriņa, lasāms gan viņas uzrakstītajā, gan citu atmiņās.

Mudīte Austriņa (1924.–1991.) bija dzejnieka meitiņa, pasaku ķēniņa krustmeita, Ņujorkas latviešu mākslinieku brālības “Elles ķēķis” “mūza”, “pirmā dāma” un “zelta monogramma”. Šajā laikā par “Elles ķēķa” gaisotni un personībām tapa “baletiņi “. Viņa arī kaislīga jūsmotāja un svinētāja, Centrālamerikas pirmiedzīvotāju folkloras apbrīnotāja, literatūras un mākslas gardēde, Itālijas pielūdzēja un nenogurstoša ceļotāja uz tēva mājām Vecpiebalgas “Kaikašos”.Viņa līdz mūža pēdējai minūtei apzināti noraidīja iespēju iesakņoties ārpus Latvijas un mītnes zemē izveidot sev īstas, pastāvīgas mājas. Prātīgie cilvēki grozīja galvu par Mudītes dzīvošanu mirkļa skaistumam un “plīvošanu” pār pilsētām un kontinentiem, bet mākslinieki viņu zīmēja, iedzejoja un aprakstīja savās dzejās, romānos un aprakstos. Mudīte bija ne tikai tēva Antona Austriņa bērnu dzejas iedvesmotāja un varone, bet arī Valdas Mooras un Elzas Stērstes, Gunara Saliņa, Teodora Zeltiņa, Anšlava Eglīša, Jāņa Rudzīša literāro darbu persona.

“Saules spēlēs” apkopota viņas proza, sirreālie baletiņi, liriskie Latvijas apciemojumu pieraksti, autobiogrāfiski teksti un atmiņas par tuvām un svarīgām Latvijas kultūras personībām.   
Viņai dzīves laikā nebija      svarīgi darbus publicēt grāmatās. Tikai mūža nogalē Kalifornijā Gvido Augusta apgādā    iznāca divas grāmatiņas “Rīgas mirkļi” un angļu valodā “Baletiņš”. Tās tika izdotas 60 un 45 eksemplāru tirāžā. “Kad Amerikā trimdas latvieši kavējas bēgļu laika pieredzē, Latvijas atstāšanas stāstos, estētika un literārā izteiksme bija ļoti tumša, drūma, konservatīva. Būt par tautas daļu, tās sāpju pau­dēju bija svarīgāk, nekā meklēt    jaunus ceļus mākslā.    Mudītes darbi bija no pirmajiem asociatīvā, sirreālā stila paraugiem,” stāsta K.Vērdiņš. “Baletiņi ir viņas radīts žanrs, ko Linards Tauns apzīmēja par dramatiski liroepiskiem sacerējumiem. Tajos ir kopā dzejas, prozas un drāmas iezīmes jeb likumu tur īsti nav,” teic K.Vērdiņš.

Krustmeita Ilze Auzere atzīst, ka stāstīt par Mudīti viņai ir kā atgriešanās bērnībā, jaunībā. “Mudīte bija princese, jo viņas tēvs bija Antons Austriņš un krusttēvs Kārlis Skalbe. Viņa tapa par pasaku princesi, un tas bija viņas mūža gājums, dzīvot pasakās, kuras pati sabūra, ko viņa mācīja un mudināja citus, lai sabur. Vienai savā fantāziju pasaulē bija vientuļi, un viņa gribēja ap sevi    pasaku karaļus un karalienes, un citus tēlus. Viņa bija egoiste, gribēja savu pasauli. Mūs ar brāli ievilka citā pasaulē. Viņa man iedeva spēju ieiet tajā pasaulē un neizkāpt. Kaut kļuvu par baņķieri, kas viņai ļoti nepatika, vairākkārt precējos, draudzība ar    Elles ķēķa cilvēkiem manī nodrošināja to, kas nekad nepazūd,” stāsta I.Auzere un atklāj, ka Mudīte ļoti gribēja atgriezties un nomirt dzimtenē. Un tas arī notika. “Braucām uz Vecpiebalgu, viņai palika ļoti slikti, un Cēsīs viņa nomira manās rokās,” pastāsta krustmeita un uzsver, ka Elles ķēķa    mūza iegājusi savā kronī kā pasaku tēlniece.

Karina Pētersone ir Ilzes māsīca, viņas tēvam režisoram Pēterim Pētersonam izveidojās saikne ar Mudīti, kuru veidoja interese par kultūru, mākslu, radošiem procesiem. “Ar grāmatu Mudīte ir ieguvusi savu balsi. Viņa bija viens no gaišākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi. Viņā apvienojās staltais piebaldzietes stāvs, kuplie, gaišie mati un īpatnējais skaistums, tajā pat laikā gaisīgums, neticība sev. Biju meitene, kad viņu satiku. Mudīte    viena no pirmajām, jau 70.gados, atbrauca uz Latviju un bija tilts ar Latviju,” stāsta K.Pētersone un uzsver, ka Mudīte sekoja visam, kas notiek kultūrā, abonēja “Karogu”, “Literatūru un Mākslu”. K.Pētersonei ir vairāki simti Mudītes rakstītu vēstuļu viņas tēvam un viņai. “Vēstulēs nav sirreālisms, bet viņa neraksta par ikdienišķām lietām. Ir tēli un to atspulgi ūdenī, viņa lec no tēla uz tēlu, un vienā teikumā ir septiņas atsauces uz dažādiem kultūras fenomeniem. Kad pēdējais baletiņš parādījās “Jaunajā gaitā”,    Mu­dīte pārmeta Saliņam, ka to nodevis publicēšanai. Viņš iesaka izdot baletiņus grāmatā,    bet viņa negrasās to darīt, jo “ tā būs tāda trimdiska pašapmierināšanās, kuras trimdas literatūrā jau tāpat pietiek, un trimdas otrā paaudze tāpat nevarēs neko izlasīt senču grāmatās sarakstīto, jo latviski neviens nemācēs”,”par Mudīti stāsta K.Pētersone.

I. Auzere atgādina, ka    Mudīte pāris minūtēs pratusi uzburt svētkus – vajadzēja vien uzklāt dvielīti, nolikt puķīti, vīna pudeli, un svētki varēja sākties.” Visjaukāk man licies būt tikai tam, kas visvairāk esmu- dzejnieka meitiņai,” savulaik teikusi M.Austriņa.

Viņas darbi un stāsti par viņu tagad grāmatā “Saules spēles”.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi