Bērnības vietai atdota sirds

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem.

“Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, jāuztur kārtībā istabas, bet bija arī laiks, kad varēju būt kopā ar draugiem,” atmiņās kavējas Dace un atzīst, ka vislabāk, protams, paticis skraidīt apkārt un maisīties pieaugušajiem pa kājām.

Krustmāte bijusi ne vien mīļa, bet arī stingra. Mācījusi, kā jāuzvedas un ka laukos viss nav tā kā pilsētā. “Katrs, ko satiek, jāpasveicina. Tas bieži vien skrienot aizmirsās, jo pilsētā taču tā nedara. Bet kaimiņienes allaž krustmātei izstāstīja, kad to neizdarījām. Bijām krietns bērnu pulciņš, un pašiem savu darīšanu netrūka, jo gribējās visur būt klāt,” stāsta Dace un turpina: “Krustmāte bija dispečere. Viņa arī kombainieriem uz lauka veda pusdienas. Braucām līdzi, un viens kombainieris mums, bērniem, atļāva iekāpt kombainā. Tas bija notikums! Citiem, kuri to nebija piedzīvojuši, varējām lielīties. Un kā ziemā laidāmies no kalna! Parasti uz stundu atprasījos aizskriet pie draudzenes, kad krustmātes nebija mājās, atstāju zīmīti, ka pēc stundas būšu. Viņa jau nezināja, kad aizgāju, pārnākusi no darba, sau­ca mājās. Tās ir skaistas atmiņas. Tās sauc šurp, būt kopā ar tiem, ar ko bērnībā tik daudz piedzīvots.”

Dace pazīst kaivēniešus, un viņi Daci. Ir savējā, tas nekas, ka dzīvo citur.    “Labprāt eju uz visiem pasākumiem Kaivē. Ja varu, piepalīdzu rīkošanā. Tad satieku tos, kuri ilgāku laiku nav redzēti. Kaive ir mana vieta,” saka Dace Kārkliņa.