Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Pazudis uz neatgriešanos?

Sandra Trēziņa

Pārlaižot acis daudzajiem informācijas avotiem, aizķēros pie aktrises Olgas Dreģes kādā intervijā sacītā: “Vienalga, kādu profesiju pārstāvētu, mūsu paaudzes sievietes prot visu – šūt, adīt, cept un vārīt.” Tajā pašā intervija aktrise, kurai tūlīt jau 86 aiz muguras, pastāsta, ka tikko dreļļu rakstā uzadījusi lakatu. Zinātāji saka, ka tas esot visai sarežģīts adījums, kam pilnīgi ticu, jo pat iedomāties nevaru, kāda ir tā tapšanas tehnika.


Un tālāk jau mans domu pavediens tāds: diemžēl ar katru paaudzi arvien mazāk kaut ko protam un spējam izdarīt pašas, jo tehnoloģiskais progress veicina mūsu kā personību regresu tieši praktiskajās lietās. Jā, cept un vārīt, konservēt, cimdus uzadīt un zeķi salāpīt es protu. Arī dārza darbi no stādiņu izaudzēšanas līdz skaistam ziedam man nav sveši, tomēr apzinos, ka daudz no tā, ko prata kaut vai mana māte, man ir “Ķīnas ābece”. Nu kaut vai maizi izcept maizes krāsnī, gardus speķa pīrādziņus un plātsmaizi plīts krāsnī, gaļu izžāvēt pašu izbūvētā dūmotavā. Un kādus tamborējumus uzmeistaroja vecmāmiņa! Tik žēl, ka no tā neko neesmu ne mantojusi, ne saglabājusi!
Var jau, protams, mierināt sevi ar domu un attaisnoties ar faktiem, ka mūsdienu pasaulē tas nav vajadzīgs, jo tagad … Visi zinām, kā ir tagad. Daudzi jo daudzi, manus bērnus ieskaitot, pēc sava sakņu dārza un siltumnīcas neilgojas, no pagrabā glabātajiem konservējumiem un ievārījumiem visbiežāk atsakās, jo visu taču var nopirkt. Dzīve it kā kļuvusi vieglāka…, bet vai priecīgāka, piepildītāka? Modernās slimības – depresija un veģetatīvā distonija – gan par to neliecina. Šķiet, mūsu organisms netiek līdzi straujajam “progresam”. Ne velti katrs pilsētnieks mēģina atrast iespēju vismaz brīvdienās atgriezties dabā, laukos. Kā modes kliedziens turīgākajiem, elitārākajiem ir lauku māja.
Vai atgriezīsies arī praktiskās prasmes, kas bija pašsaprotamas mūsu senčiem, ir vēl manai paaudzei? Hobiju līmenī, interešu kopās un amatu meistaru rokās tās ir un paliks. Bet katras mājas, katras ģimenes saimniece gan pēc tā netieksies, ja vien … dzīve nespiedīs. Un lai arī pasaule kļuvusi tik nedroša un neprognozējama, cerams – nespiedīs…

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi