Dzīve pasaka priekšā

“Tā iegadījās, ka gāju garām Cēsu domei, kad pie tās kāpnēm bija sapulcējušies piketētāji un ar viņiem runāja, cik sapratu, domes pārstāvji. Esmu uzaugusi laukos, skola, kurā gāju, sen pussabrukusi dzīvojamā māja. Apkārtnē daudzu ēku vairs nav. Iedomājos, ja tā skola būtu arī šodien, kāda tur būtu dzīve, vai būtu cilvēki? Toreiz manu skolu likvidēja, jo nebija bērnu. Bija citi laiki, neviens neprotestēja. Pieņēma, saprata, ka skolotājiem nav, ko mācīt. Tagad brīvi var aizstāvēt savas intereses, savu skolu, bet jautājums paliek tas pats – ko skolotājiem mācīt. Jārēķinās, ka laucinieki visos laikos tiekušies uz pilsētām. Domei jāizlemj, bet sabiedrībai jāpieņem – griezt uzreiz, tas ir likvidēt, vai pa gabaliņam – skolēnu skaits samazinās līdz trim katrā klasē, tad likvidē. Vai par naudu nemaz nerunāsim? Sa­protu, ka nav pieklājīgi, kā teica viens piketētājs – bērni nav prece. Tā vispār domāt ir absurdi, tāpat kā, teikšu skarbi, – katrā ceļa galā nodrošināt skolu,” pārdomās dalījās cēsniece, seniore.