Morāle un raibā Eiropas Savienība

Šomēnes būs pagājuši divi gadi, kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

“Ukrainai kritiski trūkst artilērijas šāviņu,” vēstulē Ei­ropas Savienības (ES) valstu aizsardzības ministriem raksta Rustams Umerovs, Ukrainas aizsardzības ministrs. Umerovs informē, ka situācija saasinās, jo Ukraina 1,5 tūkstošus kilometru garajā frontes līnijā diennaktī var atļauties izšaut ne vairāk par diviem tūkstošiem artilērijas lādiņu. Tas ir trīs reizes mazāk, nekā to var atļauties Krievija. Ukrainas aizsardzības ministrs informē, ka mēnesī ir vajadzīgi aptuveni 200 tūkstoši lādiņu. Kā zināms, pagājušā gada martā ES divpadsmit mēnešu laikā solīja piegādāt Ukrainai miljonu lādiņu. Šogad janvāra beigās izrādījās, ka solītā miljona vietā piegādāti vien 330 tūkstoši lādiņu, un līdz martam ES varēs piegādāt vēl aptuveni 200 tūkstošus.

Protams, jau ne reizi vien ir runāts un rakstīts par to, ka miera gados pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstis nenodarbojās ar bruņošanos. Tagad jāsāk bruņojuma aktīva ražošana, un tas prasa gan finanšu, gan tehniskus resursus. Pieci ES līderi vērsās ar aicinājumu pie pārējiem dalībvalstu līderiem palielināt bruņojuma ražošanu un finansēt ātrāku bruņojuma piegādi Ukrainai.

Arī citos jautājumos par atbalstu Ukrainai ne vienmēr ir vienprātība. Eiropas Savienība Tram­pa, Putina un Orbāna ēnā cīnās, lai panāktu kopīgu rīcību attiecībā uz Ukrainu, raksta izdevums “Politico”. Eiropas mediji vēsta, ka jau ir plāns B, kā rīkoties, ja Orbāns joprojām bloķēs 50 miljardu palīdzību Ukrainai, prasot atbalsu no jauna apstiprināt katru gadu.

Ir skaidrs, ka bez Rietumu palīdzības Ukraina nespēs ilgi cīnīties pret Krieviju. Tātad ir spiediens uz Eiropas Savienību, lai tā rīkotos tagad, kad Vašingtona vēl cenšas vienoties par savu finansiālo atbalstu. Un, ja pēc novembrī notikušajām vēlēšanām Bal­tajā namā atgriezīsies Tramps, Eiropa, iespējams, varētu palikt viena pati, atbalstot Ukrainu un atvairot Krieviju.

Pirms līderu sanāksmes diplomāti un amatpersonas pauda satraukumu, cerot, ka Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns atteiksies no iebildumiem pret palīdzības paketi Ukrainai – pasākumu, kam tehniski nepieciešama visu 27 ES valdību piekrišana. “Nervozitātes līmenis ir diezgan augsts,” kāda augsta ranga ES amatpersona paudusi “Po­litico”. Savukārt Orbāns vairākkārt uzsvēris, ka netic konflikta militāram risinājumam Ukrainā. Vairāk naudas un ieroču sūtīšana uz Kijivu tikai saasinās karu, nevis to atrisinās, apgalvo Ungārijas līderis. Nedēļām ilgās sarunas ar Budapeštu, izmantojot gan burkāna, gan pātagas politiku, līdz šim ir bijušas neveiksmīgas, un Orbāns apsūdz ES “šantāžā”. Tiesa gan, plāns B nav ideāls, saka Eiropas diplomāti. Vienošanās ar 26, nevis 27 valstīm ir ne tikai tehniski grūtāka, bet arī grauj ES vienotību Ukrainas jautājumā, sūtot negatīvu signālu Kijivai, Maskavai un Vašingto­nai. “Pa­matjautājums ir: ko patiesībā vēlas Orbāns?”, “Politico” sacīja Sanders Tordoirs no Eiropas Reformu centra. “Vai viņš grib naudu? Vai arī viņam ir lielāki politiskie mērķi, piemēram, sagraut ES, izpatikt Putinam?”

Jau esmu rakstījusi, ka  aptaujas prognozē atbalsta pieaugumu eiroskeptiski noskaņotajām partijām šā gada jūnijā gaidāmajās ES vēlēšanās. Un tas varētu padarīt Eiropas Parlamentu Krievijai draudzīgāku.

Diez vai Latvijā kāda partija uzdrošināsies atklāti nostāties Krievijas pusē, drīzāk sāks gausties, ka Latvijai taču ir tik slikti un grūti, ka mēs nevaram visu laiku palīdzēt Ukrainai. Netiks skaļi skandināts, ka jādraudzējas ar Krieviju, ka tā mums palīdzēs kļūt turīgākiem. Tā vietā jau tagad “draugi” tiek meklēti starp valstīm, Krievijas atbalstītājām, jo šiem politiķiem acīmredzot ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar Latviju, ja vien paši var nopelnīt. Jautājums ir, ko mēs, vēlētāji, uzskatīsim par svarīgu, vai iesim uz vēlēšanām un ko izvēlēsimies. Protams, nauda ir ļoti svarīga, bez tās neiztikt ne ikdienas dzīvē, ne politikā, tomēr mūsu dzīvi galu galā vienmēr nosaka ētikas un morāles izpratne. Manuprāt, par to skarbi un patiesi savā blogā ir uzrakstījusi ukraiņu žurnāliste un nedēļas izdevuma “Gordona Bul­vāris ” galvenā redaktore Jūlija Pjatecka: “Es nezinu, kurā brīdī iecietību pret cūcībām un meliem sāka uzskatīt par demokrātiju. Demokrātija nav nekā vērta, ja tā neprot aizsargāties.”