Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Divas stundas

Jānis Gabrāns

Vienā gadā ir 8760 stundu, un vienmēr kāda paliek spilgtākā atmiņā, aizķeras emociju virpuļos. Atskatoties uz aizejošo gadu, man tādas ir divas, un grūti izvēlēties, kura svarīgāka. Jo katra atstājusi īpaši emocionālus un tomēr atšķirīgus nospiedumus.

Pirmā stunda ir no 2.jūlija, no Dziesmu svētku gājiena. Liels bija pārsteigums, kad mani un sievu Ivetu uzaicināja būt kā vieniem no svētku gājiena uzsaucējiem. Kas tāds droši vien notiek reizi mūžā. Lai arī būšana uz skatuves mums nav sveša, šoreiz satraukums bija krietni lielāks, jo būt daļai no Dziesmusvētku 150. jubilejas gājiena nav joka lieta. Patiesībā tikai pēc tam, kad mūsu pienākums bija beidzies, tikai mājupceļā, sapratām, kam esam bijuši klātesoši. Savu īpašu pieskaņu deva tas, ka mums bija uzticēts uzsaukt diasporas kolektīvus, bet, dodoties uz gājienu, tramvajā gluži nejauši iepazināmies ar svētku dalībniekiem no Austrālijas. Viņu stāsts īpaši ļāva izprast notikuma svarīgumu diasporai, un liels bija prieks, ka varējām šai ģimenei īpaši uzsaukt no mūsu improvizētās skatuves.

Emocijas, ko ieguvām no dalībnieku simtiem, tūkstošiem, kuri šīs stundas laikā pagāja garām, atbildot uz mūsu uzsaukumu, bija neaprakstāmas. Arī tagad to grūti noformulēt vārdos, var tikai teikt, ka tā stunda bija kā pieskaršanās kaut kam lielam. Sajust šo latviskuma koncentrātu,    tautas garīguma spēku, kas platā straumē plūda visapkārt, bija fantastiski.

Aktīvā stunda, kad bijām nemitīgā saziņā ar gājiena dalībniekiem, nevis iztukšoja, bet ar katru mirkli uzlādēja, un vēl ilgi pēc tam šīs emocijas nespēja norimt. Apskatot fotogrāfijas, sajūtas atkal uzviļņo ar jaunu sparu.

Otra stunda ir Medžugorjē, kad divatā rīta agrumā, vēl pirms saules lēkta, kāpām Dievmātes parādīšanās kalnā. Jau iepriekšējā vakarā bija vēlme tur būt, sajust vietas īpašās vibrācijas. Kad pusceļā pār pilsētu sāka skanēt baznīcas zvani, laiks, šķiet, apstājās. Tā bija kā pieskaršanās mūžībai, kad negribas mirkli laist projām. Atmiņā atausa pats pirmais Dievmātes vēstījums 1981. gada 26. jūnijā, kad viņa sešiem Medžugorjes bērniem teica: “Miers, miers, miers – un tikai miers! Mieram ir jāvalda starp Dievu un cilvēkiem un starp cilvēkiem!” Tik vienkārši un īpaši aktuāli šie vārdi ir tagad, kad pasaule ir krietni attālinājusies no miera. Kad arī mūsos ir nemiers, neziņa, ko gaidīt, šajā vietā sirdī ienāca miers, un arī šī stunda    bija kā pieskaršanās kaut kam mūžīgam, neizskaidrojamam.

Daudzas stundas šajā gadā ir pavadītas, cik daudzās strādāts, citās – baudīta atpūta, bet šīs divas paliks kā emociju, sajūtu un garīguma piepildījums.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi