Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Saruna ar tēvu

Domraksts ieguvis 1. vietu literāro darbu konkursā Cēsu bijušā rajona vidusskolu audzēkņiem.

Sveiks, tēt! Atkal pagājis laiks, kopš rakstīju Tev vēstuli. Piedod, ka tik ilgi nākas gaidīt atbildi. Latvijā laiks rit tikpat lēni, kā pie Tevis Īrijā. Protams, katru reizi es Tev varētu pastāstīt, cik skaisti pie mums mostas daba. Šodien no rīta gaisā virmoja agra pavasara smarža, kurai pa vidu jaucās sniegpulkstenīšu nevainīgais aromāts. Putnu trallināšanu, kas pārvēršas dziesmā, ja uzmanīgi neieklausās, vispār ir neiespējami aprakstīt. Solis pa piesalušo zemi man bija tik viegls, līksms un skanīgs. Saules lēkts kā liesma lēni lauzās caur bērziem, tur, pie dīķa, un iededza ugunskuru pļavā. Tu taču vēl atceries, kur tas ir?

Tu vaicāji, kā man iet. Paldies, nevaru žēloties! Tu taču vēlies dzirdēt, ka man iet labi, vai ne? Tu jautāji, kā pa skolu. Arī labi, protams. Tu apvaicājies par mazo brāli. Viņš ir tāds pats blēņdaris, kā pēdējo reizi, kad rakstīju. Es mūžīgi Tev varu atbildēt tikpat vienmuļi, jo nezinu, vai Tevi interesēs, ja sākšu stāstīt patiesību. Piedod, tēt, bet tā ir. Es nezinu, vai varu Tev uzvelt daļu no savas ikdienas nastas. Nevēlos, lai arī Tev ap sirdi kļūtu smagi. Tikpat smagi, kā man.

Kā man iet? Slikti, tēt, man iet slikti. Man pietrūkst māsas. Nepaiet ne diena, neiedomājoties par viņu. Par viņas mazo meitiņu, kurai nu jau pusgads, bet es neesmu vēl satikusi. Ejot gulēt, bieži vien asaras rit uz spilvena, tur neko nevaru darīt. Man sāp. Man sāp viņas aizbraukšana. Ar šīm sāpēm jāsadzīvo katru dienu, un ne jau man vienai. Sāp arī mammai. Mamma pārdzīvo un raud. Raud par to, ka nevar būt līdzās, kad māsai to vajag visvairāk.

Man pietrūkst Tevis. Tu aizbrauci, kad man bija deviņi gadi. Jūtos, it kā būtu uzaugusi bez tēva, un sava taisnība tur ir. Tu ģimeni – divas meitas un divus dēlus – iemainīji pret naudu. Labi, zinu, ka Tev ar mammu bija atsalušas attiecības. Vai tādēļ bija jāpamet bērni? Vai nauda bija tā vērta? Vai dzīve svešumā ir problēmām mazāka un nasta uz pleciem vieglāka?

Atminos to dienu, kad lidoji prom. Kā stāvēju, piespiedusi galvu pie stikla, un skatījos, kā ej caur muitu. Asaras man bira kā lietus karstā vasaras dienā. Savā deviņgadnieces galvā cerēju, ka

pārdomāsi un nāksi atpakaļ, apskausi mūs un nekad nelaidīsi vaļā no savām stiprajām rokām. Tā nebija. Tu nenāci atpakaļ. Tu nekad neatgriezies. Es zinu, ka Tu centies. Sākumā brauci apciemot, bārstīji frāzes – “nākamgad viss būs citādāk”, “nepaies ne gads, un atkal dzīvošu Latvijā”. No gada uz gadu solīji atgriezties. Tev tas neizdevās. Sāki aicināt ciemos uz savu svešo zemi. Mazai esot, man tas bija kā sapnis – braukt uz tālām zemēm. Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu iekārtoties pie Tevis. Bet man tas neizdevās. Nesaprotu, kas uzvarēja – bailes no nezināmā, no svešās, drūmās, aukstās un lietainās zemes, kur cilvēki mūžīgi sevī ierāvušies, vai arī ilgas pēc mātes. Pēc manas mīļās, mīļās māmiņas, kura mūs – māsas un brāļus – uzaudzināja. Varbūt tās bija ilgas pēc dzimtenes, pēc smaržām un skaņām, pēc vasaras tveices, puķu pilnām pļavām un siena, pēc smiekliem, vakara sarunām un liepziedu tējas, mājas priekšā vērojot dienā paveikto. Nezinu, tiešām nezinu, kas tieši mani vilka atpakaļ. Es atgriezos. Ja es to varēju, kāpēc Tu to neizdarīji? Piedod, lūdzu, piedod, ka Tev jāsaka šie skarbie vārdi. Ilgāk nevaru klusēt, mana sirds vai lūst…

Pie mūsu mājas kastaņkoka maija vakarā skatījos, kā sarkana

riet saule. Tajā vakarā tik sarkana kā asinis. Tāpat asiņoja mana sirds. Un tad es domāju par Tevi. Vienmēr likās, ka tur, kur saule riet, esi Tu. Reizēm atminos, kā braucām uz ezeru peldēt, un es, turoties Tev ap kaklu, kopā ar Tevi varēju brist dziļumā. Kā Tu mani nesi uz pleciem, kad gājām ciemos pie mammas uz darbu. Tik daudz dažādu siltu atmiņu uzplaiksnī, kad domāju par Tevi. Varēja būt vēl vairāk, bet tās mums abiem atņēmi aizbraucot. Tagad zini, ar kādām sāpēm visu laiku dzīvoju. Sāpes atkārtojas no viena saulrieta uz nākamo. Manī nav palikusi pat vilšanās. Ir tikai trulas, nepārejošas sāpes. Reizēm domāju, ka nevar sāpēt vēl vairāk. Var, kā vēl var!

Jau tik daudz gadu, kopš esi projām. Gana laika pārdomām. Esmu izaugusi no sapņainā vecuma un daudz ko sapratusi. Zinu, ka Latvijā Tu vairs neatgriezīsies. Esmu samierinājusies ar Tavu izvēli, esmu piedevusi. Man tikai gribētos zināt, vai arī Tev iesmeldzas sirds, domājot par mums, par mājām? Tava aizbraukšana paliks kā nedzīstoša rēta. Kāpēc gan Tev tā bija jādara – jāatraujas no mums? Piedod, ka esmu tik atklāta, visu pasaku. Vismaz zināsi, kā man patiešām iet. Es mīlu Tevi, tēt, par spīti visiem pārdzīvojumiem un nelaimēm. Vari būt drošs, ka Tevi mīlēšu. Tu esi mans tētis. Mans mīļais Tētis. Dziļā mīlestībā, Tava meita Saulīte. Anna Kalniņa, Vecpiebalgas vidusskolas skolniece

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Atgūt spēkus dabā “ĢiMini” festivālā

08:22, 10. Sep, 2025

Lai jauno mācību gadu bērni un viņu vecāki sagaidītu pilni enerģijas, atgūt spēkus dabā un […]

Pirms mācību gada sākuma tiekas Jauniešu dienā

08:59, 4. Sep, 2025

Lai pirms jaunā mācību gada izbaudītu iedvesmojošas sarunas, diskusijas, koncertus un citas aktivitātes, jau divdesmit […]

Apgūst dokumentālā kino veidošanas prasmes

08:56, 3. Sep, 2025

Lai veicinātu jauniešu dokumentālās filmas veidošanas prasmes un medijpratību, no 25.augusta līdz 25.septembrim notiek dokumentālā […]

No pārsteiguma novada olimpiādē līdz pasaules bronzai

09:26, 14. Aug, 2025

Cēsu Valsts ģimnāzijas skolnieks Emīls Gerhalds Bērziņš ieguvis bronzas medaļu 36. Pasaules bioloģijas olimpiāde. Šogad […]

Bērnu aizsardzības centra un Ghetto Games reģionālā vizīte Cēsīs

09:24, 13. Aug, 2025

Bērnu aizsardzības centrs un Ghetto Games Cēsīs uzsāka savu reģionālo vizīšu ciklu. Pasākums notika līdztekus […]

Vasaras nometne sākumskolas vecumam

09:05, 9. Aug, 2025

Vasaras brīvlaiks skolēniem noteikti ir viens no gada gaidītākajiem notikumiem– iespēja atvilkt elpu no skolas […]

Tautas balss

Sludinājumi