Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Ceļojums kā spēle

Līga Eglīte
Orientieriste 1

Ceļot var dažādi – izmantot kādas aģentūras piedāvājumu, meklēt savas takas un galamērķus vai apvienot pasaules apskatīšanu ar kādu vaļasprieku. Iveta Zāģere jau 30 gadus ir aizrautīga orientieriste, paspējusi apskatīt ne tikai Latviju, bet arī valstis ap Baltijas jūru, Karpatus Ukrainā, Šveici, Krieviju un Turciju. Ceļojot ar karti un kompasu, pavisam citādāk var iepazīt mežu, nokļūt neparastās un pat ekstrēmās vietās, redzēt skaistākos dabas un vēstures objektus un pat Cēsis aplūkot no cita skatu punkta. Iveta nodarbojas arī ar rogainingu, kur sacensības ilgst, sākot no sešām stundām. Cits pēc diennakts sacensībām turpmāk būtu gājis mežam ar līkumu, bet Iveta sapratusi, ka tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena.

Orientēšanās vai rogainings īpaši ieteicams tiem, kuri vēlas sevi restartēt pēc garas darba nedēļas telpās, jo, ejot dabā, pamazām atgriežas iemaņas izjust telpu un vidi, šķērsot purvus un upes, iet tumšā naktī. Piedzīvojuma un spēles gandarījums saglabājas ilgi. Ivetas moto: “Ja baidies samērcēt kājas, tad tas nav tev.”

Patiesā Latvija

Iveta Zāģere: “Orientējoties tik daudzas vietas ir pārstaigātas! Visos diennakts laikos, visos gadalaikos. Cik auksta ir rasa jūnija rītā! Ledaina. Pārlaipoju upītei gandrīz sausām kājām un iekāpju garā zālē… Priežu mežā ir tādi īpaši ķērpji, kuri, naktī, uzspīdinot gaismiņu, izskatās kā sniegs.

Sacensību laikā var iepazīt Latviju tādu, kāda tā ir patiesībā, ar skaisto un neglīto. No kartes izgriezts gabals, kādi 18 x 18 kilometri, un mēs apgūstam šo teritoriju ar purviem, ar izcirtumiem, kas pārvērtušies par necaurejamiem džungļiem, ar meža vedēju izdangātajiem ceļiem, pamestajām vai skaisti sakoptajām mājām, laukiem, kas ir apstrādāti, un laukiem, kuros aug usnes. Kosā pagājušajā gadā ļoti sāpīgi bija redzēt daudzas pamestas mājas, māju vietas. Zied ceriņi un baltās maijrozītes, bet māju vairs nav.

Joprojām nespēju bez emocijām atcerēties kādas lauku mājas Alūksnes pusē. Mājas, uz kurām vairs neveda neviens ceļš. Laukakmeņu kūts, saimniecības ēkas, divstāvu dzīvojamā māja ar stiklotām verandām, augļu dārzs – viss pamests, pussagruvis, bez dzīvības. Tikai milzīgs jasmīns, teju otrā stāva augstumā – galīgi traks, pilns spilgti baltiem ziediem. Tiešām zudusī Latvija! Tā ir realitāte, ko, braucot pa šoseju, nekad neredzēsim. Un atkritumi! Pagājušajā gadā devos pārgājienā gar Amatu. Biju pārsteigta, sastopot jauniešus, kuri pa ceļam savāca maisiņā atkritumus. Ir arī tādi cilvēki.”

Atklājumi un atradumi

Iveta stāsta, ka sacensībās kontrolpunkti bieži tiek ielikti skaistās vietās, piemēram, Cēsīs pie Spoguļklintīm, Vaidavas pusē pie Sietiņieža. Fotografēt gan nav laika, to var darīt ar acīm, taču nejauši var atrast dabas brīnumus, īpašus, neskartus stūrīšus, piemēram, pasakainu, zaļām sūnām apaugušu kanjonu Gaujas labajā krastā netālu no Līgatnes pārceltuves. Lai gan ogu un sēņu vietas tik labi ievērot paspēt nevar, jo maksimāli jākoncentrējas uz karti un maršrutu, tomēr, beidzot distanci, var iezīmēt kartē, ja pa ceļam bijis kas īpašs.

Iveta stāsta, ka orientieristi, kuriem sacensībās galvenais ir piedalīties, pārtrauc kontrolpunktu meklēšanu un vakarā iznāk no meža – pilnu kreklu ar gailenēm.

Zvēri un vietējie

Iveta Zāģere: “Ar meža dzīvniekiem ir jārēķinās, jo esmu ienākusi viņu teritorijā. Bebru dambji ir labi, var ērti tikt pāri. Ja vien nav pavasaris, kad mežacūkām ir sivēni, tad tās nav agresīvas. Vienreiz pār ceļu pārskrēja desmit mežacūkas. Vairāk zvēru – briežus, stirnas – gadās redzēt rogainingos. Reiz sacensībās, ar komandas biedreni ejot, melnā naktī gadījās, ka pavisam tuvu bija dzirdama tāda kā šņaukāšanās, ostīšanās. Nav zināms, kas tas ir, kur, cik liels… Tas nebija omulīgs brīdis. Sākām trokšņot, riet un laidāmies lapās.

Ar godu jātiek garām arī lopiem ganībās. Reiz “ganāmpulka priekšnieks” gribēja ar mums iepazīties, mēs ar viņu – ne. Piesardzīgi mukām. Domājām, viņš nesapratīs paskaidrojumus, ka viņa sievas mums nav vajadzīgas.

Ar lauku māju suņiem problēmu nav. Ar cilvēkiem dažādi. Mēdz pat nozagt kontrolpunktu, taču prātā palicis sacensību skaistākais atgadījums vietā, kur dalībnieki var saņemt ūdeni, pie vienām mājām saimnieki bija nolikuši arī medu un maizīti.”

Skriešus pa pasauli

Braucot uz sacensībām ārzemēs, Iveta cenšas vairāk iepazīt ceļojuma galamērķi, taču bieži vien pietrūkst laika. Galvenais ir sacensības, tādēļ gadās, ka Somijā redzējusi tikai pļavu, kur vasaras vidū notika “Jukolas” stafete, un Helsinkiem vienkārši izlidots cauri. Savukārt sacensībās Šveicē katru dienu distance bijusi citā vidē – pilsētas sprints Cērmatē, kur no jebkuras vietas redzams Materhorns, orientēšanās kalnos tur, kur vēl ir mežs, gan tur, kur koku vairs nav, un distance pasaulē augstākajā orientēšanās poligonā, kur tikai akmeņi, klintis, sniegi un ledājs.

Iveta Zāģere atceras: “Turcijā, Stambulas apkārtnē, piedalījos piecu dienu sacensībās gan Eiropas, gan Āzijas pusē. Tas bija īsts ceļojums un ekskursija pa pilsētu. Daba atšķirīga – kalni, klintis, īpatnēja, dzeloņainu augu valsts, krūmāji. Viena sprinta distance bija Stambulas tirgū – telpu orientēšanās, ko tur organizē katru gadu. Pirmdiena, tirgus slēgts. Milzīgs ēku komplekss divos stāvos ar lielām galerijām un labirintu. Eksotika!

Starp citu, telpu orientēšanās notiek arī Latvijā. Piemēram, Nacionālajā bibliotēkā, jaunajā Bioloģijas fakultātē. Tā ir iespēja apskatīt telpas, kur citādi nenokļūtu.”

Un vēlreiz

Tūristi mēdz teikt: par ceļojumu vēl labāks ir tikai jauns ceļojums. Kas orientieristiem un rogaininga faniem liek aizmirst “piedzītās kājas” un iet atkal? Iveta Zāģere: “Varbūt tas, kas liek iet atkal un atkal, ir vienkārši bioķīmija. Endorfīni. Tie dabiskie antidepresanti nav samaksājami nevienā naudā. Igaunijā jūnija sākumā bija 24 stundu rogainings. Vide ļoti skaista – daudz purvu, arī mežs patīkams. Ziedēja dzērvenes, mēs bijām sareibušas no vaivariņu smaržas. Kā trakas kūkoja dzeguzes. Nākamajā dienā gāju pa Cēsīm un man bija sajūta, ka atrodos desmit centimetrus virs zemes. Tās izjūtas iespējams dabūt tikai “dzīvajā” un laikam tikai tur, kur kopā daba un fiziskā slodze.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Piesātināts studiju gads Amerikā

08:08, 12. Sep, 2025

Cēsnieks Gvido mācījās Rīgas Biznesa skolā, arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātē, studējot biznesa […]

Bibliotēka mājo veikalā

09:04, 11. Sep, 2025

Nezinātājam var šķist mazliet savdabīgi, bet var teikt, ka Līvos bibliotēka mājo veikalā. Līvu bibliotēkas […]

Velosipēds bija iecienīts arī pirms simts gadiem

09:02, 10. Sep, 2025

Līgatnes centrā, kādreizējās papīra dzirnavās, pirmo  vasaru apmeklētājus uzņem Līgatnes Velosipēdu muzejs. To izveidojis Mārtiņš Belickis. […]

Nu jau desmit gadus. Agris Tamanis atkal ir Cēsīs

08:57, 9. Sep, 2025

“Par savu uzņēmumu vadītājiem viņi izvēloties cilvēkus, kas ne tikai saprot viņu idejas, bet spēj […]

Tvert mirkļa burvību fotogrāfijās

09:05, 5. Sep, 2025

Par sevi ELĪNA ANDERSONE saka, ka ir cēsniece, kas savulaik desmit gadus dzīvojusi Rīgā un […]

Ieguvumi uzņēmumam, izmantojot celtniecības tehnikas nomu

16:05, 4. Sep, 2025

Mūsdienu uzņēmējdarbībā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta resursu optimizācijai un izmaksu kontrolei. Īpaši tas attiecas […]

Tautas balss

Sludinājumi