Zinot komūnistu pielietoto varmācību, brutalitāti un padomizāciju visās dzīves jomās, komūnistiem šie principi neapšaubāmi dziļi eksistēja arī viņu morālē, tostarp amorāli ieviešot arī 8. martu kā sievietes netīri iepriecinošus un reizē savus asinsdarbus it kā mīkstinošus svētkus. Viņu morāle pateica strikti: mēs iedzīsim šo sieviešu dienu jums gēnos tā, ka jūs pēc tās brēksiet visu mūžu kā vālodze krūmā pēc ūdens piliena, noklusējot sabiedrībai, cik sieviešu nošāvām, cik – nagus plēsām, cik piesmējām, cik tūkstošu sieviešu Sibīrijas badam, salam un nāvei atdevām… Un šo dienu viegli iedzina mūsu mīkstajos gēnos. Gadoties 8. martā iegriezties kādā iestādē, var redzēt staigājam smaidīgas sievietes ar sarkanām rozēm rokās. To redzot, sāpēs saraujas sirds. Ak, jūs, karstie šo ziedu pasniedzēji un tādas pašas saņēmējas, sakiet, lūdzu, vai brāzmainajā tautas Atmodas laikā jūs, piedodiet, pagultēs slēpāties, ja joprojām nezināt, kas un kādā nolūkā šo sieviešu dienu kā Damokla zobenu mums uzkabināja, saldi un glaimīgi mūs reibinot ar starptautiski – internacionāli pasaulīgām izpriecu un baudu alejām…!? Mēs, latvieši, esam pietiekami bagāti ar savu nacionālo kultūru, lai parādītu šķīstu, siltu uzmanības apliecinājumu savām sievietēm.
Kad rozēm trāna oreols…
Druva
Komentāri