Prieks par pilsētu, bēda par “plankumiem”

Gadus 15 dzīvoju Siguldā, bet lielākā daļa manas dzīves aizvadīta Cēsīs. Atceros pilsētu vēl pirms otrā pasaules kara, cik tā bija sakopta un skaista, cik katra ēka bija labi aprūpēta. Tad nāca krievu laiki. Pilsēta katru gadu kļuva aizvien nolaistāka. Vecās, skaistās ēkas pārvērtās. Cēla jaunas daudzdzīvokļu mājas, bet par vecajām nelikās ne zinis. Ielas vecajā pilsētas daļā arī kļuva aizvien sliktākas. Kad nāca 90.gadi, situācija tikai pasliktinājās. Cēsis izskatījās ļoti nolaistas. No nosaukuma Vidzemes pērle, ar ko pilsēta bija pazīstama manās jaunības dienās, vairs nebija nekā. Gadi un veselība vairs neļauj daudz braukāt apkārt, bet pagājušajā nedēļā biju te ciemos pie radiem. Kāds prieks par manām Cēsīm! Ielas kļūst aizvien līdzenākas, apstādījumi skaisti sakopti. Tik daudzas ēkas skaisti saremontētas, nokrāsotas, apkoptas! Parki ir ļoti, ļoti skaisti! Žēl gan, ka kā neglīts plankums palikušas dažas mājas vecpilsētā, piemēram, Lielajā Katrīnas ielā. Ceru, ka dome piespiedīs īpašniekus tās sakārtot.