Vai patiešām pie tā jānonāk ?

Vai skaudīgo, nenovīdīgo un neveiksminieku pārpilno latviešu tautu un valsti var glābt vienīgi atgriešanās pie komunistu iekārtas instrumentiem un metodikas, kad visu lēmumu pieņemšanu ar savu galavārdu noteica viena partija vai viena persona? Pēdējā laikā, pat speciāli nepievēršot tam uzmanību, acīs duras atsevišķi ekonomiska rakstura notikumi, tādi kā noraidoša attieksme par Lietuvas atomelektrostacijas būvniecību, dažādu vietējo „speciālistu” noraidoša rakstura tērzējumi par mūsu pašu ieceri būvēt gāzes un akmeņogļu termoelektrostacijas, Rīgas ostas attīstības projekta nobloķēšana, izprovocētie protesti pret Ogres siltumizolācijas materiālu rūpnīcas būvniecību, labi apzinoties siltumenerģijas taupīšanas nozīmi laikā, kad strauji, līdz pat maksātnespējai sadārdzinās vietējie un iepirktie energoresursi. Laikā, kad vietējo atjaunojamo energoresursu cenas jau sāk tuvoties iepirktās dabasgāzes cenām. Likumdošanā nekas netiek darīts, lai aizstāvētu nacionālās intereses un nesekmētu vietējā kurināmā aizplūšanu uz ārzemēm. Jāteic, ka šobrīd lielāka uzmanība tiek veltīta prognozētai elektroenerģijas krīzei, pilnīgi novārtā atstājot siltumenerģijas ražošanas un pārvades problēmas valstī. Enerģētiskās krīzes situācijā siltumenerģiju kā elektroenerģiju nebūs iespējams piegādāt no ārvalstīm. Pašiem šeit iekšienē vien būs jātiek kārtībā, bet to nevarēs atrisināt viena gada laikā. Slēpjoties aiz cēliem mērķiem, likumdevējs radījis tādu normatīvo aktu bāzi, kas ļauj gadījumos, kad ir pasūtījums, īpaši nesaspringstot, torpedēt jebkurus enerģētikas un ne tikai enerģētikas projektus. Arī Cēsīs atsevišķu provokatoru veiksmīgas darbības rezultātā nogremdētas labas un pilsētai nepieciešamas ieceres. Sak, ja nav man, lai nav arī citam, lai labāk kādam ārzemniekam, tikai ne pašu bāleliņam. Tā nu iznāk, ka esam atkal iecerējuši būvēt, klāt jau esošajiem, vēl jaunus, ārzemju uzņēmējiem peļņu nesošus lielveikalus. Esmu pārliecināts, ka tiem nenovīdīgajiem tomēr nāk īsi apskaidrības brīži un viņi saprot to, ka bez ražošanas attīstīšanas mums nevar būt attīstība un labklājības izaugsme. Bet mēs spītīgi un iluzori sevī jūtamies lieli noteicēji, visu saprotoši un zinoši, un tik turpinām pārprasti spēlēt demokrātus, skaudīgi, nenovīdīgi, ar aizdomām izturoties viens pret otru, nekādi nespējot vienoties par kopējām, tik ļoti svarīgām lietām. Negribētos vēl galīgi noticēt, ka mūsu vienīgais glābiņš ir pagriešanās pa kreisi, kad visa noteikšana vai nenoteikšana atkal piederēs tautai, bet to virzīs ne tautas intereses aizstāvoši spēki.