Pārskrēja drebuļi

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā atklāts Latvijā pirmais “Baby Box” – vieta, kur mātes anonīmi var atstāt jaundzimušos, ja būs pieņēmušas lēmumu no bērna atteikties. Tas atradīsies pie intensīvās terapijas nodaļas, ārsienā, kurā iebūvētas īpašas durvis. Tajās no pagalma puses ir atvere, kurā ieliekot bērnu, viņš nokļūs durvju iekšpusē, īpašā gultiņā. Kad bērns tur ieguldīts, ārā viņu izņemt vairs nevarēs, jo durvis nobloķēsies. Pēc divām minūtēm māsu postenī atskanēs signāls un jaundzimušo pieņems, lai veiktu medicīniskās pārbaudes. Pēc tam slimnīca sazināsies ar bāriņtiesu, lai zīdainīti nodotu bērnunamā un atrastu jaunus vecākus. Vakar ap pusdienlaiku, šo ziņu kā dienas jaunumu lasot, uzmetās zosāda un atcerējos lasītāju jautājumu – kur palikušas labās ziņas? Kāpēc tikai par slikto? Un ilgi domāju – lasu labu vai sliktu ziņu? Vai pretjautājums ir – kurp ejam, kurp esam nonākuši? Vai tas tiešām ir neviennozīmīgs risinājums, kurš bija jāīsteno, lai sabiedrībai vairs nenāktos dzirdēt, ka atkritumu izgāztuvēs, mežmalās un akās tiek atrasti miruši zīdaiņi. Bija jau arī žurnālistu pretjautājums sašutušajiem slikto ziņu tvērējiem – vai ziņa par to, ka miskastē atrasts DZĪVS zīdainis – ir laba vai slikta? Jebkurā gadījumā fakts, ka Latvijā vajadzīga kastīte, kurā ielikt mazuli, ir šausminoša. Man, sievietei, noteikti nepieņemama. Liekas, ka mūsu tautas senči kapā ir ne tikai apgriezušies, bet stāvus piecēlušies. Taču, ja kāds pārvaicātu – vai labāk, ka zīdainis nosalst, mirst, jo sievietes mēdz būt dažādas un neizprotami saltas, būtu spiesta atbildēt, ka labāks būs šis savādais šūpulītis, kurš varbūt ieaijās bērniņu skaistākā un mīlestības pilnā ģimenē. Visu šo rakstot, tā banāli atcerējos gan romānus, gan filmas. Tieši tur šie klosteru bērni visa mūža garumā meklēja atbildi kāpēc? Un ierasti tā bija – tava māte bija sabiedrības izstumtā, grēkā bērnu ieņēmusi. Un secīgi nabadzība, zaimi. Vai līdzīgā situācijā kāds nonācis šodien? Ilze Kalniņa