Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Kāpēc strādāt, ja var nestrādāt

Satiekot cilvēkus no dažādiem sociālajiem slāņiem, arvien vairāk nonāku pie secinājuma, ka ir izveidojusies sabiedrības daļa, kas kaut ko gaida, grib saņemt “pienākošos” pabalstus, bet pretī nav gatavi sniegt neko. Proti, te es domāju tos gados jaunos, kas negrib un nemāk strādāt.

Ir nācies tikties ar darba devējiem, kas nopūšas – esam gatavi cilvēkus apmācīt, uzreiz piedāvāt darba līgumu, galvenais, lai tikai strādā. Arī šāda shēma ne vienmēr darbojas, jo cilvēks sagaida pirmo algu un pazūd “ar galiem”. Vai nu darbs izrādījies par grūti, vai trūkst motivācijas katru rītu celties, pavadīt dienu darbā un nākošajā rītā atkal rausties laukā no gultas.

Var jau man oponēt, taču es uzskatu, ka liela daļa atbildības par šādu jaunieti, kas negrib un nemāk strādāt, ir vecākiem, kas vēlējušies, lai bērniem būtu vieglāk un labāk dzīvot. Un kurš gan nezina savā paziņu lokā vīriešus, sievietes darbspējīgā vecumā, kas joprojām dzīvo vecākiem uz kakla. Vēl trakāk, ja uz vecāku pensijas rēķina, kuru palīdz notērēt ne vien pārtikā. Manuprāt, tās ir vecāku pārlieku lielās mīlestības, aptekalēšanas sekas, kas cilvēku vienkārši izlutina. Viņš saprot, ka izdzīvot jau kaut kā tāpat varēs, tad kāpēc iet uz darbu, tas taču prasa piepūli.

Jā, būtisks iemesls ir atalgojums. “Es jau nu neiešu strādāt par minimālo algu!” Kaut ko tādu dzirdot, man vienmēr gribas uzdot pretī jautājumu: “Un ko tu esi darījis, lai būtu pelnījis saņemt lielāku atalgojumu? Vai esi sevi pierādījis ar darbiem?” Tā vietā, lai gulētu dīvānā, uz darbu būtu vērts iet kaut vai pieredzes pēc. Nedomāju vis, ka tie lielie šefi un uzņēmumu vadītāji par tādiem kļuva vienā dienā. Liela daļa no tiem, visticamāk, ir cilvēki, kas nav baidījušies sākt ar mazumiņu – ar tiem neprestižākajiem darbiem. Lai gūtu tam apstiprinājumu, pajautā savam kaimiņam uzņēmējam, kā viņš nonāca līdz savai vietai. Var izrādīties, ka viņš sācis ar krāvēja, kurinātāja vai pārdevēja darbu.

Turklāt daļai sabiedrības pazūd arī kauna sajūta, viņi ir gatavi iet uz sociālajiem dienestiem, kārtot trūcīgā vai maznodrošinātā statusu ar pārliecību – man tas pienākas! Saprotams, ja tas būtu situācijas risinājums uz kādu laiku, bet ir tādi, kas jau gadiem saņem šādu palīdzību un nemaz nedomā, ka var arī citādi. Tiesa, par atsevišķiem gadījumiem, kur ģimenei tas tiešām ir izdzīvošanas jautājums, ir pavisam cits stāsts. Tur palīdzība ir nepieciešama. Ilze Fedotova

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi