Saskatīt grūti redzamo

Vasara iesākusies ar svētkiem, joprojām ar tiem turpinās, un arī pēdējās vasaras dienas aizritēs, tos svinot. Varbūt arī tāpēc vasara ir mans mīļākais gadalaiks, jo visapkārt virmo ziedu smarža, tuvinieku sejas rotā smaids un gaisā jūtama tikai vasarai raksturīgā smarža, kas sirdij liek patīkami trīcēt. Protams, svētkiem vienmēr līdzi nāk tēriņi par ēdienu, apģērbu, ziediem un dāvanām, tomēr nekas nespēj aizstāt to sajūtu, kad pēc pozitīvu emociju dienas ar smaidu sejā noliec galvu uz spilvena. Varētu pat teikt, ka svētku svinēšana ir veids, kā aizbēgt no ikdienas rutīnas, darbu kaudzēm un problēmām, jo dzīvo mirklī. Ir patīkami malkot dzirkstošu šampanieti, kopīgi ar tuvākajiem cilvēkiem runāt par piedzīvoto, par to, kas vēl būs, un apzināties, jā, dzīve ir skaista. Ikdienas steigā to nepamanām un sūdzamies par visu, kas ir apkārt. Te par garu darba stundas, par negaršīgu pusdienas un ne tas apģērbs uzvilkts. Tomēr, galu galā, katru reizi, svinot svētkus, nākas secināt, ka ir, ko svinēt, ir cilvēki, kurus aicināt, un ir, ko likt galdā. Vai ar to nav gana? Iespējams, ka dažiem ne, bet kur beidzas vēlme pēc “man vajag vairāk un labāk” un sākas robeža “bet citi pat to nevar atļauties”? Šādas pārdomas radās pēc izlasītās intervijas ar bijušo BMX riteņbraucēju Gustavu Pētersīli, kurš pēc smagā kritiena, kas viņu paralizēja, turpina svinēt dzīvi. Jaunietis nesūdzas ne par to, ka, būdams ratiņkrēslā, ziemā nevar pārvietoties pa ielu, ne par to, ka savai sirdslietai ir jāatmet ar roku. Viņš meklē jaunus veidus, kā baudīt dzīvi, sadzīvojot ar problēmām, ar kurām ik dienu nākas saskarties. Katram no šī jaunieša vajadzētu mācīties ne vien dzīvesprieku, bet arī spēju fokusēties uz labajām lietām. Nevienam to nevar iemācīt, pašam jābūt vēlmei un spējai saredzēt skaistākās dzīves vērtības. Tāpat katram ir jāatceras viens – mēs paši radām savu paradīzi un elli -, uz ko koncentrēsies, to arī saņemsi.